Lietuvas aktiera Joza Kiseļusa dzīve bija spilgta, bet īsa. Viņš atstāja neaizmirstamas pēdas TV un kino ekrānos, gandrīz uzreiz iegūstot īpašu skatītāju mīlestību. Īpaša vieta starp viņa filmām ir kinolentei „Ilgais ceļš kāpās”.
Jozs piedzima 1949. gadā parastā ģimenē. Skatuve nekad nav bijusi daļa no viņa bērnības sapņiem — viņš sevi iedomājās kā mežsargu, kas ir uzticīgs dabai un tās mieram. Viss mainījās, pateicoties dalībai skolas izrādēs, kurās viņš pirmo reizi sajuta sevi kā īstu mākslinieku. Tas mainīja viņa priekšstatus par nākotni: Mežsaimniecības akadēmijas vietā viņš izvēlējās Konservatorijas aktieru nodaļu.
Pēc studiju beigšanas Kiseļus sāka savu teātra karjeru Viļņas drāmas teātrī. Viens no spilgtākajiem mirkļiem viņa skatuves darbībā bija Čārlija loma izrādē „Skolas ļaunprātība”, kas atstāja dziļu iespaidu ne tikai uz publiku, bet arī uz pašu aktieri.
Joza debija kino notika, kad viņam bija 25 gadi. Viņš uzreiz spoži tika galā ar galveno lomu filmā „Bubenčiks”. Sākumā režisori aktierī redzēja ideālu varoņu ar spēcīgu raksturu un iekšēju diženumu iemiesojumu, kas uzsvēra viņa dabisko šarmu.
Tomēr pats Kiseļus vēlējās izmēģināt sevi dažādās lomās. 1982. gads kļuva par viņa karjeras virsotni, pateicoties Artūra Bangas lomai režisora Aloiza Brenča kultfilmā „Ilgais ceļš kāpās”. Neskatoties uz dažu latviešu skatītāju kritiku par vēsturiskām neprecizitātēm, filma ieguva neticamu popularitāti. Kā aktieris Kiseļus tika apbalvots ar Valsts prēmiju, bet kā cilvēks ieguva skatītāju mīlestību, īpaši sieviešu, kuras viņam rakstīja vēstules, kurās neslēpa savu apbrīnu un mīlestību.
Veiksme, kas nāca pie Joza, viņa dzīvē ienesa ne tikai prieku, bet arī grūtības. Viņš kļuva par viena tēla ķīlnieku: režisori viņā nemainīgi redzēja tikai pozitīvo varoņu tēlos. Pēc triumfa filmā “Ilgais ceļš kāpās” aktierim tā arī vairs neizdevās atkārtoti sasniegt līdzīgu atzinību, kas kļuva par dziļu emocionālu pārdzīvojumu avotu. Tomēr teātris nemainīgi palika viņa stiprā puse un mierinājums, kur viņš meklēja iedvesmu.
Visauglīgākais periods Jozam bija 80. gadi. Tad viņš radīja daudzus atmiņā paliekošus ekrāna tēlus, parādot sevi kā lielisku aktieri. Bet 90. gadi atnesa citas realitātes, kurās viņa ierastais amats vairs nebija pieprasīts. Tāpat kā daudzi viņa kolēģi, arī viņš saskārās ar grūtībām profesionālajā dzīvē.
Lasi vēl: Rožu audzētāji skaidro: kāpēc ir svarīgi rozes “pabarot” vēl septembra beigās un kāds ir visefektīvākais “rudens mēslojums”
Pārmaiņas valstī un darba trūkums smagi atsaucās uz viņa fizisko un mentālo stāvokli. Visvairāk viņu nelika mierā sajūta, ka viņš nespēj pienācīgi nodrošināt ģimeni – sievu, dēlu un divas meitas no pirmās laulības, par kurām viņš vienmēr bija rūpējies.
Šis iekšējais konflikts, ko pastiprināja hroniskas kaites, sāka pamazām darīt savu… Vāja sirds, kas drīz vien neizturēja. 1991. gada maijā Jozus nonāca klīnikā, kur speciālisti viņam teica, ka tas nav nekas tik nopietns, par ko būtu vērts satraukties. Viņi solīja ātru atveseļošanos ar vienu svarīgu noteikumu – izvairīties no straujām kustībām.
Bet viņa dabiskā elegance un vēlme būt pieklājīgam tālāk nospēlēja milzīgu lomu. Kad pie viņa palātā ieradās speciāliste sieviete, aktieris, būdams vienmēr galants, mēģināja strauji piecelties no gultas. Un tieši šī negaidītā darbība izrādījās liktenīga – viņš nokrita un tur arī palika. Izredzes glābt viņu vairs nebija. Tikai 41 gada vecumā viņš devās prom no šīs pasaules.
Atmiņas par Jozu Kiseļusu dzīvo starp mums joprojām. Viņa dzimtajā Lietuvas skolā katru gadu rīko lasīšanas konkursu, kas nosaukts par godu viņam, atgādinot visiem vēlreiz un vēlreiz par šī cilvēka unikalitāti. Viņa vārds joprojām daudzos raisa dziļu cieņu un viņš ir iedvesmas avots daudziem jaunajiem aktieriem.
Vai atceraties viņu?
Raimonda Paula rakstītā mūzika no filmas “Ilgais ceļš kāpās”, video:
