Valdis bija ļoti pārsteigts, ieraugot mani uz mājas sliekšņa, jo Ziemassvētki jau bija pagājuši, bet Lieldienas vēl tālu.
– Šeit ir nauda, es sacīju. – Bet saki, kāpēc tev tā ir vajadzīga?
Vīrs nokāra galvu, saprata, ka vairs nevar klusēt, jo patiesība agri vai vēlu nāks klajā. Viņš godīgi atzina, ka viņam ir ārlaulības meita. Viņa apprecējās un gribēja iegādāties dzīvokli, taču naudas nepietika, tāpēc sieviete nolēma to lūgt tēvam.
Izrādījās, ka šis stāsts vairs nav nekāds jaunums. Tiklīdz es aizbraucu peļņā uz Vāciju, mans vīrs atrada citu sievieti, kura dzemdēja viņam bērnu. Viņi nolēma, ka viņš nepametīs ģimeni, bet sniegs finansiālu sievietei un abu kopīgajam bērnam atbalstu. Tas nebija grūti, jo es regulāri sūtīju naudu vīram, un viņam vienmēr bija pieejami lieli līdzekļi.
Tagad vīra meita lūdza palīdzību mājokļa iegādē. Valdis domāja, ka es viņam vienkārši iedošu naudu, neko neprasot. Taču šoreiz viņš kļūdījās.
– Tātad, vai mums tagad būtu jāšķiras šo 10 tūkstošu dēļ? – vaicāja Valdis. – Tas nav tavās interesēs – viss, kas mums ir, ir kopīgi iegādāts īpašums, un mums tas būs jāsadala. Bet tā mēs vienkārši palīdzēsim meitai nopirkt dzīvokli un aizmirsīsim par šo stāstu.
Viņam viegli teikt. Kā var vienkārši aizmirst par šo? Runa nav par naudu, bet par to, ka viņam ir pieaugusi meita, par kuru es neko līdz šim nezināju. Tas nav nekāds joks.
Kas man tagad būtu jādara? Kā rīkoties pareizi, lai vēlāk nenožēlotu? Iedot šos 10 tūkstošus un aizmirst par visu? Vai arī nedot? Varbūt tomēr mums vajadzētu šķirties? Esmu galīgi apjukusi, jo nebiju kaut ko tādu gaidījusi no sava vīra.
Bet kādas ir tavas domas par šo stāstu? Ko tu darītu stāsta varones vietā? Lūdzu, dalies ar savu viedokli komentāros un atzīmē rakstu ar “patīk”, ja tas tev šķita interesants. Būsim pateicīgi arī, ja dalīsies ar rakstu sociālajos tīklos!
