Karstums bija tāds, ka likās — sienas pulkstenī pat rādītāji kūst. Sarmīte nopūtās — izšūt neizdodas, rokas visu laiku svīst…Dīvaini satraukusies — it kā nevis īstā māsa, bet …
— Nu ko, iesim sagaidīt? — viņa jautāja vīram, neveikli knibinot priekšauta malu. — Kā tev, vai neesi Valiju aizmirsis?
Sergejs tikai pasmaidīja, salocīdams krustvārdu mīklu:
— Tādi brīži neaizmirstas. Kad atceros, kā jūs bērnībā pie kaimiņiem pēc avenēm skrējāt — viena apgāžas, otra sūdzas… Ak, sievietes!
Sarmīte iepīkstējās, malkojot no ledusskapja paņemto ūdeni. Gan prieks, gan satraukums kā tvaika katlā. Tagad satiksies, apskausies, un it kā atgriezīsies kaut kas ļoti svarīgs, kas sen kā zudis, pat nepamanot. Būtu labi. Ļoti gribas. Autobuss atbrauca ar kavēšanos. Valentīna izkāpa nogurusi, it kā šie četrdesmit gadi būtu pārripojuši pāri viņai. No zem panamas cepures izslīdēja sirmi mati, seja saspringta, čemodāns — smags, ar raksturu.
— Nu, lūk, dārziņš… — nomurmināja Valentīna, soļojot pa smiltīm. — It kā nekas, tikai tālu no civilizācijas. Nu, ko, vēl neesi pārdomājusi mani ņemt pie sevis?
It kā nebūtu pagājis gads, bet četrdesmit. Sarmīte tikai pasmaidīja, bet pēkšņi: cik ātri viss atgriežas — atmiņas un vārdi, pateikti it kā ne vakar, bet aizvakar — citā dzīvē. Bet nekas, vai tad tas nav jaunas nodaļas sākums? Vai…? Kas zina, kuram kāda pasaka piešķirta — varbūt viņām izdosies sava?
Nedēļa pēc nedēļas vilkās kā meža ceļš: te gluds, te bedres sašūpo, te pēkšņi vispār nav redzams nākamais celiņš. Mazbērni gandrīz katru nedēļas nogali brauca pie vecmāmiņas — Kate un Vanesa, gaišas kā ugunspuķes, vasaras kleitiņās, ar pilnām rokām rudzupuķu. Viņu prieks atskanēja pa visu māju, it kā jaunība atkal būtu ienākusi šajā vecajā nostūrī.
Sarmīte centās — ļoti centās — visu noturēt brīnišķīgā saskaņā. Gatavoja pēc brālēna receptes (Valentīna vienmēr purpināja: “Sāli nesaudzē — bet bērniem tā drīkst?”), uzkopa līdz spīdumam, gāja dārzā jau līdz ar saullēktu, lai līdz mazbērnu atbraukšanai nezāļu nebūtu nemaz — it kā arī dvēselē nezāles varētu tikpat rūpīgi izravēt. Bet Valentīna… ak, Valentīna! Sāka jau no brokastīm:
— Atkal šī auzu putra. Mums pilsētā kafejnīcās — gan kafija, gan jogurts, gan svaigas bulciņas. Te kā 83. gadā: “ēd, ko dod”.
Dienas aizritēja sīkos ķīviņos. Mazmeitas pat pārstāja ķīvēties, pie kuras vecmāmiņas ies pēc stāsta — juta: starp vecmāmiņām kaut kas nav labi, kāda neredzama stīga pārtrūkusi. Sarmīte pieķēra vīra skatienus — viņš sāka ilgāk aizkavēties pagalmā pie darbiem, bet vakaros televizora priekšā smējās klusāk.
Aizvien biežāk Sarmīte gāja uz dārzu — “ravēt zāli”, lai pati sev godīgi atviegloti nopūstos un acis atpūtinātu no Valentīnas neapmierinātības. Bet māsa atrada arī tur:
— Tev vajadzētu pārstādīt zemenes. Skaties, kā saknes vijas, aizspiedīs pat kartupeļus! Mums pilsētā tā nedara — viss ir sistēmiski, kārtībā.
— Valja, te nav pilsēta, bet pie mums! Katrs dara pa savam.
— Nu jā, jums te sava pasaka… — nevēlīgi, ar kādu lauztu smaidu noteica Valentīna.
Kur ir tā pasaka? — skanēja Sarmīte domās. — Šajos siltajos pledu vakaros? Iztīrītā parketa smaržā, kur katrs plankums kā bērnības pēda? Vai tajā, ka viss notiek pēc grafika, it kā gatavojoties laimīgai dzīvei? Bet Valentīna acīmredzami neticēja — viņa redzēja plaisas, aiz kurām Sarmīte bija pieradusi slēpties.
Vakarā, kad mazmeitas bija aizgājušas gulēt, Sarmīte caur plāno sienu sadzirdēja sadrumstalotu klusumu: Valentīna klusi…. ne šņukstēja — tieši kā bērns, kam nav, kur paslēpties. No rīta viss bija pa vecam, tikai māsa acīs bija vēl nogurusi. Atkal purpināšana. Sarmīte bieži domāja: kāpēc es visu šo sāku, varbūt velti aicināju?
Bet vienu dienu, kā tas notiek, kad viss ir sakrājies, viss izcēlās nieka dēļ. Vanesa, jaunākā mazmeita, izbēra cukuru uz galda. Valentīna:
— Nu kas tā par audzināšanu! Viss pašplūsmā!
Mirkli — un mājā bija dzirdams viss. Pat kā sienas pulkstenis tikšķ. Koridorā Modris nopūtās. Mazmeitas sastingušas.
Sarmīte pēkšņi apsēdās uz virtuves krēsla, piespieda plaukstas pie vaigiem.
— Tu mani nemaz nepazīsti, Valja… Tā nav pasaka. Es vienkārši nemāku palikt viena bez cerības.
— Bet es vienmēr esmu bijusi viena, Sarmīt. Tu vismaz izdomāji sev pasaku.
Tajā brīdī Sarmīte sajuta: viss sabrūk. It kā viņa gadu desmitiem būtu aizlīmējusi ģimenes audeklu, bet māsa no cita krasta vienkārši parādījusi, kur vidū caurums. Un no tā — ne labāk, ne sliktāk. Vienkārši citādi. Mājā iemetās dīvaina smarža — vēsums starp diviem siltiem cilvēkiem.
Dienas aizritēja līdz jūlija vidum. Saule bija izdedzinājusi zāli, āboli zaros bija piebrieduši, smagi karājās. Sarmīte bieži pieķēra sevi, ka izvairās no virtuves, kur parasti viņas ar Valju vakaros dzēra tēju. Pat mazmeitas bija kļuvušas klusākas — it kā visi gaidītu, kad beidzot norims negaisa mākoņi, kas karājās gaisā.
Sarmīte iekšienē auga kaut kas nepateikts. Lepnums klauvēja: “Tu taču neesi vainīga — cik tad var attaisnoties?!” Bet zem šīs čaulas klusi sūrstēja atmiņas — bērnības noslēpumi, slepenas lietas, nerātnas zīmes pāri galdam. Tagad tas viss šķita tāla atbalss, ko neievilināsi atpakaļ ne ar avenēm, ne ar mandarīniem Jaungadā.
Reiz pievakarē, kad meitenes ar vectēvu bija aizgājušas ķert sienāžus, Sarmīte pamanīja Valentīnu sēžam uz soliņa pie ieejas. Rokas savilktas kopā, skatiens zemē, lūpas cieši sakļautas.
— Cik ilgi tu spēsi šādi dzīvot, Sarmīt? — Valentīna klusi jautāja, nepaceļot acis. — Šajā pasakā… mazbērniem, vīram, sev pašai. Vai neesi nogurusi?
Sarmīte uzmanīgi apsēdās blakus. Vasarā smaržoja pēc putekļiem, apvītušām ģerānijām un vieglas, lipīgas skumjas.
— Es nespēlēju… Es ticēju. Man šķita — ja visu darīšu pareizi, piedošu, pacietīšu — tad laime atnāks. Kā pēc saraksta. Bet tā tāpat aiziet — pa pilītei… Paliek tikai ticība priekškaram, lai neviens neredzētu. Klusums. Valentīna ilgi, smagi skatījās uz Sarmīti.
— Bet es visu mūžu turētu šīs domas uz tevis. Skatījos, kā tu būvē savu mirāžu, un domāju — viss velti. Ar tevi neviens patiesi neķildojas: viss noslēpts, aizkrāsots ar skaistiem vārdiem. Bet es tā nemāku.
Sarmīte pēkšņi sajuta, ka tā skaistā čaula, kas viņai bija tik dārga, kļūst smaga kā slapjš pārklājs pēc negaisa.
— Tu taču vēl aizvien esi… vai ne? — viņa lēni jautāja, ieskatoties māsai acīs.
Valentīna strauji pacēla galvu. Viņas acīs bija visi šie gadu desmiti, saspiesti vienā mirklī.
— Es… laikam pat nezinu, par ko vairāk. Par to vasaru… par to, ka mēs pārstājām būt tuvas… par mani pašu.
— Es tiešām… toreiz ne visu sapratu, ne atzinu. Ļoti lēni un bailīgi to atzīt. Piedod, Valja. Vārdi nokrita starp viņām kā salauzts zariņš. Neērti, patiesi. Bet klusums vairs neplēsa gaisu — tam gribējās būt piepildītam.
— Es nezinu, kā tagad būt, — čukstēja Valentīna. — Tikai esmu nogurusi dzīvot vecos notikumos.
— Mēģināsim citādi, — nedroši pasmaidīja Sarmīte. — Bez pasakām. Vienkārši pa cilvēciski, kaut ar kļūdām, kaut ar tukšām krūzītēm no rīta… Vienkārši kā ir. Valentīna pacēla uzacis, it kā neticētu.
Lasi vēl: Kāds vīrietis pie sevis Rīgā pieņēma sievieti ar 4 bērniem un no vecpuiša kļuva par daudzbērnu tēvu
Un tad pie vārtiņiem atskanēja bērnu smiekli. Divas mazmeitas skrēja ar pilnām plaukstām ābolu un sienāžu.
— Mēs taču vienalga esam māsas, Valja, — klusi piebilda Sarmīte. — Pat tad, kad viss apkārt brūk.
Un tajā mirklī starp viņām kļuva mazliet siltāk — ne ideāli, ne bez plaisām. Bet savi.
Tajā vakarā pirmo reizi pēc daudziem gadiem abas gulēja mierīgi. Ne tāpēc, ka viss būtu atrisinājies, bet tāpēc, ka kaut kas svarīgs iekšā bija izkustējies no sastinguma. …Un pēkšņi kļuva skaidrs: īsti pasakaina dzīve neeksistē. Toties ir īsta atvieglojuma sajūta, kad pārstāj spēlēt izrādi pašas priekšā.
Tuvojoties jūlija beigām, vasara it kā pāršķīra savu pēdējo lapu. Vakaros gaisā bija melones saldenā garša, kaimiņu gurķi kā bērnībā pārkāpa pāri žogam. Sarmīte cēlās pirms saullēkta — mājā it kā bija palicis vieglāk: kaut kas aizgāja — vecs, rūgts, smags.
Ar Valentīnu notika kluss, dīvains brīnums: parādījās sarunas bez asumiem — par dzīvi, ceļojumiem, ievārījumiem. Valentīna sāka biežāk smaidīt, retāk nopūsties, pat dārzā palīdzēja — ne komandējot, bet draudzīgi. Tagad varēja sēdēt vakarā uz soliņa — klusējot, bez vajadzības attaisnoties vai skaidroties. Mazmeitas to pamanīja: starp vecmāmiņām atkal bija miers. Viņas bez bailēm vilka pie rokas abas, dalīja apskāvienus kā gabaliņu saldas halvas.
Kādā brīdī, tieši virtuvē, Sarmīte iesmējās par kādu Valentīnas joku — un šie smiekli nebija pieklājīgi, bet patiesi, dziļi, ar māsu laimes atbalsi, senu un piemirstu.
Pēdējā jūlija vakarā viņas abas sēdēja pie ugunskura. Pledi pāri pleciem, krūzes ar karstu kompotu rokās, klausījās, kā tumsā sisina sienāži un smaržo vēlā lavanda. Ilgi klusēja. Vienkārši bija viena otrai blakus.
— Piedod vēlreiz, ja spēsi, — pēkšņi izelpoja Valja, neskatoties acīs.
— Es jau tev piedevu. Tikai pašai sev vēl jāmācās, — pasmaidīja Sarmīte.
— Mēģināsim, labi? — Valentīna uzmanīgi paņēma māsu aiz rokas. — Bez pasakām. Bet toties pa īstam.
— Nu kā tad… — Sarmīte piemiedza aci, novērsa skatienu uz pusi, kur ausma jau iegrieza horizontu. — Dzīve jau tāpat mūs izkliedēs pa dažādiem krastiem… Bet tagad es zinu — mēs peldēsim viena otrai pretī. Pat ja garām — tomēr blakus.
Lasi vēl: Sieviete no Latgales laukiem dalās pieredzē kā ir dzīvot kopā ar vecākiem 41 gada vecumā
…Mājiņa palika tā pati. Parketa plankumi neizzuda, pledi nekļuva greznāki. Bet gaiss kļuva vieglāks. Vecmāmiņas vairs nespēlēja pasaku — viņas vienkārši dzīvoja. Mazbērni atcerēsies vasaru, kad pasaule mainījās — klusi, starp tējas krūzi un vakara pastaigu. Un tad reiz, pirms aizbraukšanas, Valentīna pajautāja:
— Un tagad kāda tev ir pasaka?
Sarmīte apskāva māsu — pirmo reizi daudzos gados patiesi cieši un viegli.
— Tagad man nav pasakas, — viņa teica. — Vienkārši dzīve. Ar tevi. Ar mūsu kļūdām. Ar vasaras vakariem un mazbērniem. Un vairāk jau nemaz nevajag.
Vasara beidzās ne ar ideālu pastkartīti, bet ar kaut ko daudz svarīgāku: atvieglojumu — un tiesībām būt dzīviem vienai priekš otras.
— Dažreiz pasaka beidzas tur, kur sākas īstā dzīve…
