Tuvojoties jūlija beigām, vasara it kā pāršķīra savu pēdējo lapu. Vakaros gaisā bija melones saldenā garša, kaimiņu gurķi kā bērnībā pārkāpa pāri žogam. Sarmīte cēlās pirms saullēkta — mājā it kā bija palicis vieglāk: kaut kas aizgāja — vecs, rūgts, smags.
Ar Valentīnu notika kluss, dīvains brīnums: parādījās sarunas bez asumiem — par dzīvi, ceļojumiem, ievārījumiem. Valentīna sāka biežāk smaidīt, retāk nopūsties, pat dārzā palīdzēja — ne komandējot, bet draudzīgi. Tagad varēja sēdēt vakarā uz soliņa — klusējot, bez vajadzības attaisnoties vai skaidroties. Mazmeitas to pamanīja: starp vecmāmiņām atkal bija miers. Viņas bez bailēm vilka pie rokas abas, dalīja apskāvienus kā gabaliņu saldas halvas.
Kādā brīdī, tieši virtuvē, Sarmīte iesmējās par kādu Valentīnas joku — un šie smiekli nebija pieklājīgi, bet patiesi, dziļi, ar māsu laimes atbalsi, senu un piemirstu.
Pēdējā jūlija vakarā viņas abas sēdēja pie ugunskura. Pledi pāri pleciem, krūzes ar karstu kompotu rokās, klausījās, kā tumsā sisina sienāži un smaržo vēlā lavanda. Ilgi klusēja. Vienkārši bija viena otrai blakus.
— Piedod vēlreiz, ja spēsi, — pēkšņi izelpoja Valja, neskatoties acīs.
— Es jau tev piedevu. Tikai pašai sev vēl jāmācās, — pasmaidīja Sarmīte.
— Mēģināsim, labi? — Valentīna uzmanīgi paņēma māsu aiz rokas. — Bez pasakām. Bet toties pa īstam.
— Nu kā tad… — Sarmīte piemiedza aci, novērsa skatienu uz pusi, kur ausma jau iegrieza horizontu. — Dzīve jau tāpat mūs izkliedēs pa dažādiem krastiem… Bet tagad es zinu — mēs peldēsim viena otrai pretī. Pat ja garām — tomēr blakus.
Lasi vēl: Sieviete no Latgales laukiem dalās pieredzē kā ir dzīvot kopā ar vecākiem 41 gada vecumā
…Mājiņa palika tā pati. Parketa plankumi neizzuda, pledi nekļuva greznāki. Bet gaiss kļuva vieglāks. Vecmāmiņas vairs nespēlēja pasaku — viņas vienkārši dzīvoja. Mazbērni atcerēsies vasaru, kad pasaule mainījās — klusi, starp tējas krūzi un vakara pastaigu. Un tad reiz, pirms aizbraukšanas, Valentīna pajautāja:
— Un tagad kāda tev ir pasaka?
Sarmīte apskāva māsu — pirmo reizi daudzos gados patiesi cieši un viegli.
— Tagad man nav pasakas, — viņa teica. — Vienkārši dzīve. Ar tevi. Ar mūsu kļūdām. Ar vasaras vakariem un mazbērniem. Un vairāk jau nemaz nevajag.
Vasara beidzās ne ar ideālu pastkartīti, bet ar kaut ko daudz svarīgāku: atvieglojumu — un tiesībām būt dzīviem vienai priekš otras.
— Dažreiz pasaka beidzas tur, kur sākas īstā dzīve…
