Dažreiz dzīve pilsētā nesola to, ko bijām iedomājušies. No malas viss var šķist sakārtots un mierīgs, bet aiz šī rāmuma slēpjas pavisam cita ikdiena. Šis ir stāsts par Inesi — par cilvēku, kurš meklēja savu vietu pasaulē un beidzot to atrada.
— Man viss ir kārtībā, — uz visiem jautājumiem vienmēr atbildēja Inese, novēršot skatienu.
— Tiešām?
— Tiešām.
Varēja jau arī nejautāt. Inesei vienmēr viss bija labi — pat lieliski, labāk nekā citiem.
Tumši loki zem acīm? Sīka lieta, daudziem tādi ir!
Zābaki, kas savu otro jubileju atzīmēja jau pirms pāris gadiem? Kvalitatīvi un iemīļoti, nevis tāpēc, ko jūs visi padomājāt!
No darba mājās kājām? Sīka nauda autobusam ir, bet iet kājām ir veselīgi — nezinājāt? Tagad zināt!
Ar laiku Inese palika viena. Visi pierada — ja cilvēkam viss ir labi, tad palīdzība nav vajadzīga.
Kurš gan ies izjautāt to, kas vienmēr smaida un saka: “Man viss kārtībā”?
Tāpēc ziņa, kas vēlāk atskanēja, bija pārsteigums visiem.
— Par Inesi dzirdēji? Viņa visu pameta — bērnus, vīru, darbu — un aizbrauca nezināmā virzienā. Telefons klusē, profili dzēsti. Pat likumsargi esot iesaistījusies. Tad uz brīdi parādījās, pierādīja, ka viss kārtībā, un atkal pazuda. Pat savus bērnus neredzēja.
Par Inesi runāja visi — paziņas, daži attāli radinieki un pat garāmgājēji. Katram bija savs viedoklis par viņas rīcību.
— Dzīve viņai bija kā pasakā — vīrs māju uzcēla, pie jūras veda, neko netrūka! Un tomēr, redz, kaut kas bija par maz. Droši vien kādu jaunu draugu atrada un aizbrauca.
Vīrs taču viņai māju uzcēla un pat uz dienvidiem veda!” — ar to grūti nepiekrist. Vien varētu tikai šo to precizēt.
Māja. Tajā dzīvoja ne tikai Inese ar vīru un abiem bērniem, bet arī visa viņa ģimene. Konkrētāk — vīra mamma, vecmāmiņa ar vectēvu un jaunākā māsa kopā ar saviem mīluļiem: diviem suņiem un trim kaķiem. Savus dzīvokļus šie pastāvīgie viesi bija izīrējuši un pilnībā baudīja dēla un vedeklas viesmīlību. Jo — viņi taču “viesos”! Un, lai gadījumā pēc šķiršanās Inese nevarētu “apbižot” čaklo vīru, māja tika noformēta uz viņa mātes vārda.
Brokastis, pusdienas un vakariņas visai saimei gatavoja Inese. Kad atradās brīvs brīdis starp darbu, bērniem un dārzu. Viņa vienmēr gatavoja vairākus ēdienus: vecmammai ar vectēvu vajadzēja mīkstāku ēdienu, bet vīra 24 gadus vecā māsa neēda ne gaļu, ne zivis, ne olas.
Un vēl Inese vārīja putru suņiem.
Dārzs bija atsevišķs stāsts. Mazs zemes gabals, kur Inese sākotnēji bija iecerējusi stādīt puķes, kļuva par īstu dārzu – tā nolēma vecā paaudze. Tikai kopt to vajadzēja pašai Inesei.
Bija doma arī par dažiem mājdzīvniekiem – savas olas, savs piens, savi produkti. Taču šie plāni ātri izkusa. Vīra 24 gadus vecā māsa bija kategoriska:
— Es saprotu, ka jūs to ēdat, bet redzēt dzīvniekus, kas vēlāk nonāks uz šķīvja, man būtu grūti.
Inese strādāja noliktavā, kur dienas lielāko daļu pavadīja kājās. Arī mājupceļš bija kā neliels treniņš – aptuveni četri kilometri. Braukt ar sabiedrisko transportu viņa atļāvās reti. Ģimenes budžetu pārvaldīja vīrs, kurš uzskatīja, ka šie 40 centi dienā par braucienu nav nepieciešami. “Agrāk cilvēki arī gāja uz skolu pa desmit kilometriem, un viss bija kārtībā,” viņš mēdza teikt.
Bērni bija Ineses lepnums un lielākais prieks. Ar laiku viņi pārņēma ģimenē dzirdēto saziņas stilu — īsus, tiešus teikumus bez īpašas mīļvārdu lietošanas. Uz vecāku sapulcēm viņi lūdza mammu neiet, sakot, ka tā jutīsies ērtāk. Tomēr Inese gāja, jo gribēja būt klāt. Vīrs par šīm lietām neiesaistījās, sakot, ka tas nav viņa pienākums.
Jā, uz dienvidiem viņi brauca. Bildēs viss izskatījās skaisti – saule, jūra, palmās šūpojas dvieļi. Tikai realitātē Inese bija nevis atpūtniece, bet pavadošā roka, kas rūpējās par vīra vecvecākiem. Divas nedēļas pie jūras, bet pat kāju ūdenī neielika. Tāds bija viņas “atvaļinājums”.
Pagājuši divi gadi, kopš Inese aizbrauca. Viņai drīz būs četrdesmit, un dzīve beidzot sāk iegūt citas krāsas. Tagad viņa strādā attālināti, īrē mazu mājiņu pie jūras un maksā uzturlīdzekļus bērniem. Vēl daži gadi — un Inese varēs teikt, ka ir pilnībā uz savām kājām.
Pēc daudziem gadiem Inese beidzot nopirka sev kleitu. Pie kases viņu gan nepameta doma: “Varbūt labāk to naudu atdot bērniem?” Tomēr mazā iekšējā balss šoreiz uzvarēja – gribējās atgādināt sev, ka viņa arī ir svarīga. Pie kleitas pievienojās vieglas sandales un neliels smaids.
Tagad Inese pati atskatās uz savu dzīvi ar mieru un pārliecību. Viņa dzīvo pie jūras, strādā attālināti un beidzot jūtas brīvi. “Es vairs nesteidzos un nedaru visu citu labā,” viņa saka. “Man ir tikai viena dzīve, un es gribu to piedzīvot pati.”
— Ziniet, man gandrīz četrdesmit. Un tikai tagad es saprotu, ko nozīmē dzīvot, — stāsta Inese. — Kaut kad nemanot kļuvu par “tantīti”, bet ļoti labi atceros dienu, kad tas mainījās. Stāvēju autoostā ar somu, dokumentiem un nelielu naudas summu kabatā. Tajā brīdī sapratu — viss vēl ir priekšā. Tas bija mans sākums.
Tagad viņa pamostas ar jūras skaņu, gatavo sev brokastis un strādā no klēpjdatora, baudot mieru un vienkāršību. “Beidzot ir laiks elpot,” viņa saka. “Un tas ir viss, kas man šobrīd nepieciešams.”
Ineses stāsts ir par klusām pārmaiņām – par to, kā reizēm pietiek ar vienu soli, lai dzīve ievirzītos citā virzienā. Par vēlmi būt patiesai pret sevi un atrast savu mieru.
👉 Kad pēdējo reizi tu izdarīji kaut ko, kas patiesi bija domāts tev pašam?
