Sensenos laikos cilvēki uzticējās “klaudzinātājam” – cilvēkam ar ļoti garu nūju.
Pēc rūpnieciskās revolūcijas tika iedibināti stingrāki darba grafiki, bet “cīruļi” Britu salās izdomāja piepelnīties ar garu nūju palīdzību.
“Klaudzinātāji” agrās rīta stundās devās apgaitā un klauvēja pie logiem ar garu kātu palīdzību, lai pamodinātu tur dzīvojošos cilvēkus.
Šīs profesijas pārstāvji kļuva populāri visā valstī.
Daudzi no viņiem vairākas desmitgades palīdzēja ārstiem, tirgotājiem un šoferiem piecelties līdz ar gaismas ausmu.
Daži garās rīkstes vietā izmantoja zirņu šaušanas caurulīti.
Lai gan šī profesija izmira 1920. gados, daži cienījami “klaudzinātāji”, tādi kā Dorisa Veiganda, turpināja darboties līdz pat 1940./50. gadiem.
Veiganda strādāja dzelzceļa uzņēmumā, tā darbiniekiem nācās celties augšā ļoti agri, lai palīdzētu attīstīt dzelzceļu sliežu būvniecību un paātrināt to tempu.
Veiganda īsā laikā spēja informēt darbiniekus, vai viņi būs nepieciešami darbam šīsdienas maiņā.
Avots: mirror.co.uk
