Galu galā šis paziņa sāka domāt, ka visi viņam kaut ko ir parādā, jo viņš ir īpaši grūtā situācijā. Es pieņēmusi sev par ieradumu neko nevienam nestāstīt. Kad runa nonāk pie manis, cenšos pārorientēt sarunu citur. Dzīvot ir kļuvis vieglāk.
Ar gadiem sapratu, ka dzīvē ne viss ir jāizrunā skaļi. Dažreiz klusēšana ir kā labs draugs — tā pasargā un dod mieru. Ne vienmēr tas, ko vēlamies dalīt, ir citu rūpju vai sapratnes vērtē. Un tas ir pilnīgi normāli.
Bet kā tu pats? Vai tev ir bijuši brīži, kad saprati — labāk paklusēt? Vai varbūt esi atklājis, ka ne katram stāstam ir jānonāk pie citiem? Dzīve reizēm iemāca izvēlēties savus klausītājus ļoti uzmanīgi.
Stāsts par to, kā kāds suns no kapsētas atnesa laimi
Un vēl — atceries dažas dzīves pērles: ne katrs smaids ir draudzība, ne katrs padoms ir no tīras sirds, un ne visi klausās ar patiesu uzmanību. Taču tie, kas paliek blakus, ir tie, kuri patiešām rūpējas.
