Bieži šķiet, ka vecums būs tikai turpinājums iepriekšējām dzīves gaitām. It kā nekas daudz nemainīsies: apkārt bērni, draugi, mazbērni, vienīgi darba vairs nebūs. Gribas ticēt šādai ainai. Tomēr realitātē tas vairāk līdzinās sapnim.
Kad skaties uz vecumdienām no malas, ilūzijas sāk izzust. Piemēram, kaimiņiene-vecmāmiņa. Viņai ir pieauguši bērni, vēl dzīvas draudzenes, labsajūta arī ļauj. Bet viņa sēž uz soliņa viena. Reizēm aprunājas ar kaimiņienēm, taču visbiežāk paliek viena. Un tad saproti: neviens nav pienākumu saistīts būt blakus, pat vistuvākie.
Kāpēc mēs domājam, ka tieši mūsu vecumdienas būs īpašas un vajadzīgas citiem? Es negribu skanēt drūmi, bet piedāvāju par to parunāt atklāti. Lai vēlāk nebūtu rūgtas vilšanās.
1. Bērni kļūst pieauguši un dzīvo paši savu dzīvi
Kādā brīdī viņi sāk dzīvot savu dzīvi — ar darbu, ģimeni un mērķiem. Vecāki paliek svarīgi, bet vairs nav pašā centrā. Un tas ir dabiski.
Pieaugušie bērni nevar dzīvot tikai ar jūsu rūpēm. Viņi reizēm izvēlas draugus, nevis ciemošanos. Un tas nav nodarījums — tā vienkārši ir dzīve.
2. Mazbērni nav glābiņš no vientulības
Bieži šķiet: kad būs mazbērni, mājās vairs nebūs tukšuma. Taču viņiem drīz parādās savi darbi, skola, nodarbības, draugi. Un vecmāmiņa vairs nav galvenā uzmanības centrā.
Ne vienmēr labsajūta ļauj būt kopā ar mazbērniem tik daudz, cik gribētos. Un padomi par audzināšanu ne vienmēr tiks uztverti ar pateicību.
Mazotnē viņi labprāt nāk pie vecmāmiņas, bet pusaudžu gados svarīgāki kļūst draugi un dators. Kad viņi izaug, arī rūpes jau pavisam citas.
3. Attiecības negarantē mierīgas vecumdienas
Ar gadiem cilvēku spēks un enerģija mainās dažādi. Ja nav mācījušies saprasties jaunībā, vecumdienās tas kļūst tikai skaidrāk redzams.
Turklāt vīrieši bieži aiziet no dzīves ātrāk. Un tad sieviete paliek viena, zaudējot savu tuvāko atbalstu.
4. Draugi attālinās
Šķiet, ka draugi vienmēr būs blakus. Taču dzīvē gadās pārcelšanās, rūpes, aizņemtība. Lai draudzība pastāvētu, vajag ieguldīt laiku un uzmanību, bet ar gadiem tas kļūst grūtāk.
Tāpēc labāk skatīties uz draudzību kā uz patīkamu dāvanu, nevis uz vienīgo atbalstu vecumdienās.
5. Kaimiņi un paziņas nav ģimene
Šodien viņi ir līdzās, bet rīt — aizņemti ar savām lietām vai pārcēlušies citur. Nejauši cilvēki nav atbildīgi par to, lai aizpildītu jūsu tukšumu.
Protams, gadās skaisti piemēri, kad kaimiņi palīdz, bet tas drīzāk ir izņēmums. Kad samazinās aktivitāte un spēks, saziņas loks parasti kļūst mazāks.
6. Pateicība nav tas pats, kas rūpes
Jūs varat bērniem un mazbērniem atdot daudzus savas dzīves gadus, taču tas nenozīmē, ka viņiem jāatbild ar to pašu. Viņiem tas šķitīs “dabisks dzīves ritums”, nevis varoņdarbs.
Dažreiz pateicība izpaužas retā zvanā vai nelielā uzmanības apliecinājumā. Un tas nenozīmē, ka esat slikta māte vai vecmāmiņa. Cilvēki vienkārši ir dažādi, raksturi — arī. Jo mazāk gaidām, jo vieglāk dzīvot.
7. Svarīguma sajūta sākas ar tevi pašu
Jūs nevarat vadīt citu dzīvi, bet varat vadīt savu. Vecumdienas bez ilūzijām nav vientulība, bet gan brīvība.
Ja jums ir savas intereses, ieradumi un prieki, jūs vairs neesat atkarīga no citu klātbūtnes. Ar jums ir vieglāk un patīkamāk — un tas pievelk cilvēkus. Tādā gadījumā bērnu vai draugu uzmanība kļūst par prieku, nevis pienākumu.
Daudzi baidās no šādiem vārdiem, domājot, ka runa ir par pilnīgu vientulību. Patiesībā tas ir par drošību: jo mazāk ilūziju un prasību pret citiem, jo siltāk kļūst jebkura uzmanība, kas tomēr atnāk.
Vecumdienas var būt mierīgas un piepildītas, ja iemācāmies būt vajadzīgi paši sev.
❓ Un kā tev šķiet — kas cilvēku padara patiesi vajadzīgu vecumdienās?
