Mūsu varonei Irēnai ir 52 gadi – vecums, kad sieviete novērtē pieredzi, stabilitāti un precīzi izprot savas vēlmes. Viņai iepazīšanās nav loterija, bet gan partnera atrašana patīkamai saziņai, ne tikai vienkāršām tikšanās reizēm.
Irēna uzaicināja uz vakariņām nesen iepazīto Mārtiņu, kurš bija viņas vecumā. Līdz šim brīdim komunikācija abu starpā viņai bija pieņemama, un uzaicinājums ciemos kalpoja kā uzticības zīme.
Negaidīts priekšmets uz galda
Irēna bija pagatavojusi vienkāršus, bet gardus ēdienus. Salāti, pamatēdiens, patīkama atmosfēra. Un tad viņš ieradās. Sarunas, smaidi, bet, kad pienāca laiks sēsties pie galda, vīrietis pieliecās pie savas somas un izņēma kādu priekšmetu.
Nevis vīna pudeli vai šokolādes kasti, bet gan mazus elektroniskos virtuves svarus. Irēna nesaprata, kas notiek. Varbūt tā ir kāda dīvaina dāvana? Profesionāls joks? Bet Mārtiņš, ignorējot viņas sastingušo sejas izteiksmi, rosīgi nolika svarus uz galda, uzlika uz tiem savu šķīvi un atiestatīja svarus. Tad viņš paņēma kopīgo karoti, uzlika vistas gabalu, aplūkoja skaitļus un sacīja:
– Tā, 150 grami. Lieliski.
Kontrole pār kāda cita šķīvi
Vīrieša rīcība jau pati par sevi jau bija dīvaini, bet viņš neapstājās: – Pagaidi, iedod man arī savu šķīvi, – viņš teica un sāka metodiski svērt viņas porciju. Tev ir 120 grami vistas gaļas un 80 grami salātu. Tātad, cik daudz eļļas tu pievienoji? Karoti? Tie ir 10 grami, 90 kalorijas, mazliet par daudz.
Tajā brīdī, kā atstāstīja pati šā stāsta varone, viņa nejuta ne dusmas, ne sašutumu, bet gan nesaprašanu. Absolūta apziņas bloķēšanās – tā bija aina, kas tik tālu pārsniedza jebkādas sociālās normas, jebkādu priekšstatu par randiņu, izpratni par viesmīlību vai vienkāršu cilvēcisku saziņu, ka sievietes smadzenes atteicās to apstrādāt.
Kas ar šo vīrieti nebija kārtībā? Pirmā doma, redzot šādu uzvedību, ir šāda: “Vai viņam ir kāda kaite?” Iespējams, ka aiz šādas uzvedības slēpjas vairākas jaudīgas konstrukcijas.
Šajā gadījumā runa nav par “veselīgu dzīvesveidu”, bet gan apmātību ar “pareizu” ēšanas veidu. Šādam cilvēkam dzīve ir pastāvīga skaitīšana, svēršana un bailes no “nepareiza” ēdiena, kas sakņojas dziļā nemierā. Šim vīrietim svari uz galda, iespējams, ir norma.
Viņš jau sen ir zaudējis savu sociālo kompasu un nesaprot, ka viņa personīgais rituāls kāda cita mājās izskatās pēc neveiklas situācijas. Galvenā detaļa: vīrietis nosvēra arī sievietes porciju, un tajā brīdī viņa apsēstība ar veselīgu uzturu pārstāja būt tikai viņa personiskā lieta.
Šī ir visnepatīkamākā hipotēze. Viena lieta ir kontrolēt sevi, bet pavisam cita – kontrolēt citu cilvēku viņa mājoklī. Darbība ar svariem bija robežu pārkāpšana un varas demonstrēšana – šādi viesis jau pašā sākuma paziņoja: “Mani noteikumi ir svarīgāki par tavējiem.”
Viņš nejautāja, bet gan sāka darīt – šāda rīcība raksturīga cilvēkam, kuram ir nosliece uz kontroli. Viņš noniecināja viņas darbu, viesmīlību un tiesības pašai izlemt, ko un cik viņa ēd. Viņam sieviete nav partnere, bet gan projekts, kas “jāuzlabo” atbilstoši viņa standartiem.
“Glābējs”, kurš visu zina labāk
Viņš varētu būt fitnesa treneris vai fanātiķis, kurš iztēlojas sevi kā mesiju. Parunāsim par Irēnu. 52 gadu vecumā viņa dzīvē daudz pieredzējusi, bet nebija gatava šādai vīrieša rīcībai. Sociālie scenāriji, ko esam izveidojuši gadu gaitā (“uzsmaidi viesim”, “esi pieklājīgs”, “neradi konfliktu”), nonāk pretrunā ar signālu: ”Robežu pārkāpums!”.
Nobriedušas sievietes izvēle
Irēna nogaidīja stundu; viņi, iespējams, pat būtu pabeiguši savas nosvērtās vakariņas klusumā, bet, kad apmulsums pierima, sieviete “ieslēdza” veselo saprātu. Pats svarīgākais, ko Irēna saprata, bija tas, ka tas nav viņas vīrietis. Cilvēks kurš viņu tik demonstratīvi ”uzlaboja”, pirmo reizi ciemojoties viņas mājās, neapstāsies – turpmāk būs tikai sliktāk.
Irēna vienkārši “apdzēsa” savu viesmīlību, gaidot, kad viņš pabeigs savu “ideālo” maltīti, piecēlās un izteica frāzi, kas nepieļāva nekādus iebildumus:
– Mūsu vakars ir beidzies, pavadīšu tevi līdz namdurvīm. 52 gadu vecumā tev vairs nav lieku gadu, ko tērēt, pāraudzinot pieaugušu vīrieti ar virtuves svariem somā. Tu neesi viņa sieva vai māte, un pavisam noteikti neesi viņa kliente, kurai norādīt, cik lielai jābūt viņas ēdiena porcijai.
“Mūsu vakars ir beidzies, Mārtiņ,” viņa atkārtoja ar noteiktu, bet rāmu toni. “Es novērtēju savu viesmīlību un savas robežas. Manā vecumā es meklēju partneri, nevis treneri vai uzraugu. Labu vakaru.” Mārtiņš mēģināja ko iebilst par dzīvesveidu, taču, redzot Irēnas acīs absolūtu izlēmību, viņš saprata, ka šis ir bezcerīgs gadījums. Viņš paņēma savu somu, kurā vēl joprojām atradās virtuves svari, un klusi aizgāja.
Irēna aizvēra durvis un mirkli stāvēja, atspiedusies pret tām. Viņa dziļi ievilka elpu. Tā nebija vilšanās; tā bija milzīga atbrīvošanās. Viņa atgriezās pie galda, kur stāvēja Mārtiņa nosvērtā, vistas gaļas porcija un viņas pašas, dīvaini pārbaudītā porcija. Irēna iesmējās – skaļi un sirsnīgi.
Irēna paņēma abus šķīvjus. Mārtiņa atstāto porciju viņa bez žēlastības izmeta. Bet savu, “pārāk lielo” porciju, viņa pārnesa uz dīvāna, ielēja sev glāzi laba sarkanvīna, ko bija iecerējusi vakariņām, un ieslēdza savu iemīļoto džeza mūziku. Vakars kļuva patīkams. Tā nebija neveiksme, bet gan veiksmīga pārbaude, kas viņai ļāva ietaupīt mēnešus, ja ne gadus, drāmas.
Nedēļu vēlāk, satikās ar draudzeni un smiedamās pastāstīja par “svaru vīrieti”. Draudzene, kura strādāja vietējā kultūras centrā, nevarēja beigt smieties.
“Irēna, tas ir stāsts no dzīves! Bet, zini ko? Mūsu fotokluba vadītājs Jānis tagad ir brīvs. Viņš ir gleznotājs un fotogrāfs. Viņš neko nesver, tikai bildē ar gaismu un ēnu. Es domāju, ka tev patiktu.” Irēna bija skeptiska, bet draudzene uzstāja. Viņas satikās nedēļas nogalē.
Jānis bija Mārtiņa pretstats. Viņam nebija somas ar svariem, bet gan kamera un burtnīca ar skicēm. Viņi satikās muzejā. Jānis nekontrolēja, bet apjūsmoja. Viņš nejutās kā “glābējs”, bet gan kā vienlīdzīgs partneris, kurš dalās savā radošumā un pieredzē. Kad viņi sēdās vakariņot, Jānis ne tikai neizņēma svarus, bet viņš pat ieteica Irēnai izmēģināt restorāna slaveno šokolādes desertu, sakot: “Dzīvē ir jābūt baudai. Kā saka franči: C’est la vie.”
Secinājumi un gala rezultāts
Viņu attiecības veidojās uz abpusējas cieņas, viegluma un patiesas intereses pamata. Irēna, pateicoties savai brieduma un drosmes izvēlei, vairs netērēja laiku “projektiem” vai kontrolētājiem. Viņa atrada cilvēku, kas novērtēja viņu tādu, kāda viņa ir – inteliģentu, pieredzējušu sievieti, kurai nav nepieciešams nekāds “uzlabojums”.
Irēna vairs neuztraucās par savām iepazīšanās pieredzēm. Viņa zināja, ka viņai piemīt spēja ātri atpazīt un izbeigt to, kas neder, un tā ir visvērtīgākā atziņa viņas vecumā. Svari bija nevis šķērslis, bet gan katalizators labākai nākotnei.
Pagāja mēneši un Irēna bija laimīga. Irēna un Jānis sēdēja mazā, mājīgā restorānā Vecrīgas klusajā ieliņā. Viņi bija tikko atgriezušies no Stikla mākslas muzeja, kur Jānis, ar mākslinieka aci, bija stāstījis par gaismas spēli caur Venēcijas stikla skulptūrām.
Irēna jutās neparasti brīvi. Jānis bija aptuveni viņas vecumā, ar siltu, inteliģentu skatienu un patīkami sirmiem matiem. Viņš runāja par savu aizraušanos ar veciem fotoaparātiem un par to, kā viņš cenšas “uzķert” negaidītus, autentiskus mirkļus savās fotogrāfijās. Krietnu laiku vēlāk viņi ievācās kopā kādā dzīvoklītī un Irēna saprata, ka ir izdarījusi savu pareizo izvēli.
Dārgie lasītāji, kādas ir jūsu domas par šo stāstu? Ja jums nācies piedzīvot ko līdzīgu, laipni aicināti pastāstīt komentāros. Ja jums šis stāsts šķita interesants, atzīmējiet to emocijzīmi un dalieties ar draugiem!
