Irēna vienkārši “apdzēsa” savu viesmīlību, gaidot, kad viņš pabeigs savu “ideālo” maltīti, piecēlās un izteica frāzi, kas nepieļāva nekādus iebildumus:
– Mūsu vakars ir beidzies, pavadīšu tevi līdz namdurvīm. 52 gadu vecumā tev vairs nav lieku gadu, ko tērēt, pāraudzinot pieaugušu vīrieti ar virtuves svariem somā. Tu neesi viņa sieva vai māte, un pavisam noteikti neesi viņa kliente, kurai norādīt, cik lielai jābūt viņas ēdiena porcijai.
“Mūsu vakars ir beidzies, Mārtiņ,” viņa atkārtoja ar noteiktu, bet rāmu toni. “Es novērtēju savu viesmīlību un savas robežas. Manā vecumā es meklēju partneri, nevis treneri vai uzraugu. Labu vakaru.”
Mārtiņš… mēģināja ko iebilst par dzīvesveidu, taču, redzot Irēnas acīs absolūtu izlēmību, viņš saprata, ka šis ir bezcerīgs gadījums. Viņš paņēma savu somu, kurā vēl joprojām atradās virtuves svari, un klusi aizgāja.
Irēna aizvēra durvis un mirkli stāvēja, atspiedusies pret tām. Viņa dziļi ievilka elpu. Tā nebija vilšanās; tā bija milzīga atbrīvošanās. Viņa atgriezās pie galda, kur stāvēja Mārtiņa nosvērtā, vistas gaļas porcija un viņas pašas, dīvaini pārbaudītā porcija. Irēna iesmējās – skaļi un sirsnīgi.
Irēna paņēma abus šķīvjus… Mārtiņa atstāto porciju viņa bez žēlastības izmeta. Bet savu, “pārāk lielo” porciju, viņa pārnesa uz dīvāna, ielēja sev glāzi laba sarkanvīna, ko bija iecerējusi vakariņām, un ieslēdza savu iemīļoto džeza mūziku. Vakars kļuva patīkams. Tā nebija neveiksme, bet gan veiksmīga pārbaude, kas viņai ļāva ietaupīt mēnešus, ja ne gadus, drāmas.
Nedēļu vēlāk, satikās ar draudzeni un…
smiedamās pastāstīja par “svaru vīrieti”. Draudzene, kura strādāja vietējā kultūras centrā, nevarēja beigt smieties.
“Irēna, tas ir stāsts no dzīves! Bet, zini ko? Mūsu fotokluba vadītājs Jānis tagad ir brīvs. Viņš ir gleznotājs un fotogrāfs. Viņš neko nesver, tikai bildē ar gaismu un ēnu. Es domāju, ka tev patiktu.” Irēna bija skeptiska, bet draudzene uzstāja. Viņas satikās nedēļas nogalē.
Jānis bija Mārtiņa pretstats. Viņam nebija somas ar svariem, bet gan kamera un burtnīca ar skicēm. Viņi satikās muzejā. Jānis nekontrolēja, bet apjūsmoja. Viņš nejutās kā “glābējs”, bet gan kā vienlīdzīgs partneris, kurš dalās savā radošumā un pieredzē. Kad viņi sēdās vakariņot, Jānis ne tikai neizņēma svarus, bet viņš pat ieteica Irēnai izmēģināt restorāna slaveno šokolādes desertu, sakot: “Dzīvē ir jābūt baudai. Kā saka franči: C’est la vie.”
Secinājumi un gala rezultāts
Viņu attiecības veidojās uz abpusējas cieņas, viegluma un patiesas intereses pamata. Irēna, pateicoties savai brieduma un drosmes izvēlei, vairs netērēja laiku “projektiem” vai kontrolētājiem. Viņa atrada cilvēku, kas novērtēja viņu tādu, kāda viņa ir – inteliģentu, pieredzējušu sievieti, kurai nav nepieciešams nekāds “uzlabojums”.
Irēna vairs neuztraucās par savām iepazīšanās pieredzēm. Viņa zināja, ka viņai piemīt spēja ātri atpazīt un izbeigt to, kas neder, un tā ir visvērtīgākā atziņa viņas vecumā. Svari bija nevis šķērslis, bet gan katalizators labākai nākotnei.
Pagāja mēneši un Irēna bija laimīga. Irēna un Jānis sēdēja mazā, mājīgā restorānā Vecrīgas klusajā ieliņā. Viņi bija tikko atgriezušies no Stikla mākslas muzeja, kur Jānis, ar mākslinieka aci, bija stāstījis par gaismas spēli caur Venēcijas stikla skulptūrām.
Irēna jutās neparasti brīvi. Jānis bija aptuveni viņas vecumā, ar siltu, inteliģentu skatienu un patīkami sirmiem matiem. Viņš runāja par savu aizraušanos ar veciem fotoaparātiem un par to, kā viņš cenšas “uzķert” negaidītus, autentiskus mirkļus savās fotogrāfijās. Krietnu laiku vēlāk viņi ievācās kopā kādā dzīvoklītī un Irēna saprata, ka ir izdarījusi savu pareizo izvēli.
Dārgie lasītāji, kādas ir jūsu domas par šo stāstu? Ja jums nācies piedzīvot ko līdzīgu, laipni aicināti pastāstīt komentāros. Ja jums šis stāsts šķita interesants, atzīmējiet to emocijzīmi un dalieties ar draugiem!
