Itālijas mums neierastā kultūra jeb dzimšanas diena bez rasola un gariem tostiem
Vēlos padalīties ar saviem novērojumiem par dažām kultūras dīvainībām un sadzīves aspektiem, kurus man, cilvēkam, kas augusi citās tradīcijās, ir vienkārši neiespējami iedomāties Latvijā. Taču pirms mēs iegrimstam detaļās, lūdzu, apskatiet fotogrāfiju ar galdu, kas mūs sagaidīja, kad ieradāmies ciemos.
Latvijā, man šķiet, nekas tamlīdzīgs vienkārši nevarētu notikt – tur galds parasti lūzt no uzkodu un silto ēdienu pārpilnības. Taču eiropieši, kā esmu paspējusi novērot, pret dzīvi izturas daudz vieglāk un kopumā mēdz mazāk “iespringt” par sadzīviskiem sīkumiem.
Vakariņas mājās pirms došanās ciemos? Viss sākās ar to, ka mūs ar vīru uzaicināja uz kāda drauga dzimšanas dienas svinībām. Jubilārs uzreiz precizēja, ka ierašanās laiks ir noteikts deviņos vakarā. Itālijā šāds laiks kalpo kā ļoti nepārprotams, kaut arī maigs mājiens: pirms iziešanas no mājas jums obligāti ir jāpaēd. Šeit, it īpaši Itālijas ziemeļu daļā, cilvēki dzīvo pēc stingra ēšanas grafika. Tāpēc tiek uzskatīts, ka deviņos vakarā sēsties pie vakariņu galda ir jau par vēlu – šajā laikā pasākums paredz tikai un vienīgi desertu un saviesīgas sarunas.
Ierodoties mūs sagaidīja saimnieki. Sarunas gaitā saimniece ieminējās, ka viena no viņām (ģimenes loceklēm) ir stāvoklī un drīz gaidāms ģimenes pieaugums. “Jums gan būs jautri!” es pieklājīgi iesaucos. “Ak, cik jautri tas būs, ak, cik jautri… īpaši mūsu nelielajā dzīvoklī,” nervozi iesmējās itāliete, liekot noprast, ka gaidāmās pārmaiņas viņu ne tikai priecē, bet arī nedaudz biedē.
Četru suņu sardze un itāļu dāvināšanas etiķete
Tiklīdz mēs pārkāpām mājokļa slieksni, mums ar skaļām rejām un milzu enerģiju virsū metās četri suņi. Itāļi vispār ir pazīstami kā lieli suņu mīļotāji, un viņu četrkājainie draugi bieži vien ir pilntiesīgi ģimenes locekļi, taču šajā konkrētajā ģimenē šī mīlestība, šķiet, ir sasniegusi savu virsotni.
Visi viesi, ienākot istabā, savas atnestās dāvanas vienkārši nolika uz galda. Es jau sen biju pamanījusi šādu īpatnību: Itālijā dzimšanas dienas svinībās nav pieņemts uzreiz no sliekšņa saukt “Daudz laimes!” un tūlīt pat sniegt dāvanu jubilāram rokās. Pat ja svinības notiek restorānā, dāvanu pasniegšanas rituāls parasti tiek atlikts uz pašu vakara izskaņu – tikai pēc deserta baudīšanas. Esmu pat redzējusi situācijas, kur viesi atdod dāvanu jubilāram uzreiz, lai vienkārši atbrīvotu rokas, bet gaviļnieks tās pat neatver, noliekot malā līdz vakariņu beigām.
Kurš vāra kafiju? Lomas un sociālā sistēma
Kamēr dāvanas krājās uz galda, jubilārs uzreiz visiem piedāvāja kafiju. Interesanti bija vērot mājas mikroklimatu: kamēr vīrietis nemitīgi rosījās, vārīja kafiju un skraidīja no virtuves uz viesistabu, viņa sieva pilnīgi mierīgi atpūtās uz dīvāna. Itālijā mājas darbu sadale bieži vien ir diezgan līdzsvarota – vīrieši neuzskata, ka virtuve ir tikai sieviešu zona, un nesēž rokas klēpī salikuši, gaidot servēšanu.
Tomēr šajā ģimenē balanss varētu būt vēl izteiktāks par labu vīram, jo viņš jau daudzus gadus nestrādā algotu darbu. Viņš pārtiek no bezdarbnieka pabalsta, kamēr sieva un meita nodrošina galvenos ģimenes ienākumus. Es neizturēju un pajautāju vīram, vai tiešām Itālijā var tik ilgi un bezrūpīgi saņemt pabalstu.
Vai tiešām neviens nekontrolē, vai tu meklē darbu? Vīra atbilde bija lakoniska: “Neviens tev nezvanīs un nebaidīs ar pabalsta atņemšanu. Šī sistēma vienkārši ir salauzta!” Acīmredzot tieši šī “salauztā” sistēma ļauj daudziem itāļiem justies komfortabli, saņemot aptuveni 800 eiro mēnesī un neiespringstot par karjeru.
Kultūršoks pie kafijas tasītes
Atgriežoties pie ballītes – jubilārs atnesa kafiju. Visi viesi savas mazās espresso tasītes iztukšoja vienā mirklī, jo, būsim godīgi, tur ir tikai pāris malki šķidruma. Es turpretī rīkojos pēc savas pieraduma: nolēmu kafiju pietaupīt, lai baudītu to kopā ar desertu. Tas izraisīja nelielu pārpratumu. Jubilārs vairākkārt mēģināja paņemt manu tasīti, lai to aiznestu, un bija patiesi neizpratnē, kad paskaidroju, ka gribu dzert kafiju pie kūkas.
Itāļiem tas nav raksturīgi. Viņi bieži vien vispirms apēd desertu kā atsevišķu maltītes daļu un tikai pēc tam “noslēdz” procesu ar kafiju. Un par tēju vispār varat aizmirst – Itālijā to praktiski nedzer. Jūs nekad nedzirdēsiet itāļu namatēvu jautājam: “Kafiju vai tēju?”. Izvēle šeit nav paredzēta.
Deserts uz ceļgaliem un svētku kulminācija
“Es šo desertu pagatavoju pats!” ar lepnumu paziņoja jubilārs, demonstrējot paštaisītu ābolu strūdeli. Līdzās tam uz galda parādījās arī profitroli ar krēmu, kā arī dažas dzērienu pudeles – sula, kola un šampanietis. Zīmīgi, ka saimnieki pat necentās izvilkt vai sakārtot lielo ēdamgaldu. Visi viesi turpināja sēdēt uz dīvāna, turot deserta šķīvjus tieši uz ceļgaliem. Pēc tam, kad saldumi bija notiesāti, tika ieliets nedaudz dzirkstošā, un beidzot pienāca brīdis dāvanām.
Man bija neparasti redzēt, ka neviens neceļas kājās, lai pateiktu skaistu tostu vai paceltu glāzi par jubilāra veselību. Itālijā tostu kultūra nav īpaši attīstīta. Visos pasākumos, kuros esmu piedalījusies, gaviļnieks nekad nav bijis tik spilgtā uzmanības centrā, kā mēs to esam pieraduši redzēt. Tas vairāk atgādina parastu draugu kopā sanākšanu, kur pat restorānos pēc svinībām katrs bieži vien samaksā par sevi, bet jubilārs vienkārši saņem dāvanas. Šajā vakarā dāvanu klāsts bija praktisks: veste, dušas želeju komplekts, smaržas un zeķes. Jubilārs par visu priecājās no sirds, īpaši par vesti un smaržām.
Pārdomas mājupceļā
Šī bija mana pirmā pieredze, kad, aizejot uz dzimšanas dienu mājās, es vispār neredzēju “īstu” ēdienu. Es nevaru teikt, ka vakars būtu bijis slikts – deserti bija izcili un atmosfēra patīkama. Tomēr palika tāda dīvaina pēcgarša. Laikam pie vainas ir mūsu ierastā viesmīlība, kur viesu uzņemšana ir gandrīz vai varoņdarbs virtuvē. Kad tu noklāj pilnu galdu, izdabā katra viesa vēlmēm, aptekalē.
Ejot mājās, es domāju par to, cik strauji pasaule mainās. Viss kļūst vienkāršāks. Cilvēki vairs nevēlas tērēt stundas pie plīts, lai izpatiktu citiem. Vai šī modernā vienkāršība ir jaunā norma? Lai cik ļoti es censtos būt saprotoša pret šīm Eiropas tendencēm, man pašai laikam būtu grūti uzaicināt cilvēkus un nepiedāvāt neko vairāk par kūku. Un kur nu vēl Nīderlandes piemērs! Tur ir pilnīgi normāli saņemt rēķinu caur lietotni Tikkie pēc ciemošanās, kur saimnieks ir precīzi sarēķinājis, cik jūs viņam esat parādā par izdzerto glāzi.
Ko jūs domājat par šādu pieeju viesmīlībai? Vai tas ir mūsdienīgi un atbrīvoti, vai tomēr liecina par nevērību pret viesiem? Vai jūs spētu savā dzimšanas dienā viesiem piedāvāt tikai desertu, sēžot uz dīvāna?
