Itālietis Marko stāvēja sava īrētā Rīgas dzīvokļa balkonā, turot rokās dokumentu, kur bija rakstīts: “Vācijā izdots diploms nav derīgs”.
Sniegs krita lielām pārslām, un vējš centās papīru izraut no jaunā vīrieša rokām, it kā gribētu personīgi viņam pavēstīt: “Laipni lūgts Latvijā, vecīt.” Lejā sētnieks meta sniegu kaudzē, izskatoties pēc cilvēka, kuram ir pilnīgi vienalga, cik ziemas vēl priekšā. Marko uz viņu paskatījās un nodomāja: ja jau šis puisis sāk katru ziemu no nulles, tad arī viņš to var izdarīt.
Itāliešu mājas ar vecmāmiņu šefpavāri
Marko piedzima Izernijā, pilsētā Itālijas vidienē, kur vasarā gaiss smaržoja pēc tomātiem un ziemā pēc krāsnīm. Viņš auga bez vecākiem: tēvs bija pārcēlies uz Vāciju, bet māte pazudusi bez pēdām. Viņš savu dzīvi pats bija sev ”uzcēlis” un vēlējās pamēģināt ko jaunu. Bija gatavs jaunam piedzīvojumam.
Toties puikam bija vecmāmiņa Lūcija, kulinārijas feja, kuras dēļ kaimiņi dažkārt neatstāja viņu mājokli līdz pusnaktij. Un vectēvs Džuzepe, vīrietis, kurš spēja izjaukt “Fiat” automašīnu ar aizsietām acīm un pārliecināt visus apkārtējos, ka ceļš – tā arī īstā brīvība. Kad mazdēls paziņoja, ka dodas uz Latviju, Lūcija un Džuzepe pat nemēģināja iebilst. Viņu atbilde bija vienkārša: “Mēs brauksim tev līdzi.”
Vācija: Uzspēlēti smaidi un samākslota pieklājība
Sākumā studijas Vācijas rietumpilsētā Manheimā šķita kā pastkarte: autobusi ieradās laikā, kaimiņi smaidīja, viss bija tīrs un kārtīgs. Bet tad Marko saprata: smaids nebija ielūgums uz kafiju, bet vienkārši samākslots vāciešu ieradums. Šos citiem cilvēkiem parasti ir ļoti grūti atšķirt.
Lai samaksātu Vācijā par mājokli, jaunajam vīrietim vajadzēja pusi algas, bet otra puse aizgāja nodokļos. Darbabiedri puisi dēvēja par bagātnieku, bet, jo ilgāk viņš dzīvoja Vācijā, jo skaidrāk saprata – tas nav nekāds joks, bet gan veids, kā norādīt, ka viņš tur neiederas. Vācija ir valsts, kurā viegli iegūt diplomus, bet grūti iedzīvoties ar sirdi un dvēseli. Šeit ir grūti dzīvojat, ja sirds un dvēsele atrodas pavisam kur citur. Tad nu viņš nolēma riskēt un doties jaunos piedzīvojumos. Viņš bija gatavs.
Rīga, kur notika “klikšķis”
Astoņpadsmit gadu vecumā Marko Rīgā viesojās pirmo reizi. Vējš stindzināja, pagalmā spēlēja mūziķis, bet nejauša garāmgājēja parādīja puisim ceļu, pat nesaprotot viņa teikto angļu valodā. Latvijā cilvēki diskutēja, smējās un sacīja visu, ko domāja. Un kaut kas Marko iekšienē noklikšķēja: “Man tas patīk.” Viņš juta, ka šis viņam piestāv. Šis dzīvesveids likās kā savs.
Latvija: aukstuma un ievārījuma zeme
Pirmā lieta, kas itālieti pārsteidza Latvijā, bija aukstums. Itālijā mīnus 10 grādus uzskata teju par pasaules galu, bet Latvijā mammas ar bērniem ratiņos pastaigājās pat mīnus 30 grādos. Otrā lieta bija kaimiņi. Vācijā viņi smaidīja, bet nekad nedeva savu tālruņa numuru. Rīgā kaimiņi ne tikai centās palīdzēt, kā varēdami, bet pat iedeva burciņu ievārījuma.
Vectēvs nedēļu braukāja pa pilsētu, pierakstot piezīmju grāmatiņā, kur nopērkami lētākie pārtikas produkti. Vecmāmiņa bija priecīga, ka veikals un aptieka atrodas piecu minūšu gājiena attālumā. Rīgā viņi noīrēja labiekārtotu dzīvokli, kas maksāja lētāk nekā maza istabiņa Vācija, bet latviešu valodu Marko sāka mācīties no cilvēkiem, ko sastapa uz ielas. Viņš pieļāva kļūdas, bet allaž varēja izlīdzēties ar universālo, latviešu sarunvalodā bieži lietojamo, no krievu valodas nākušo vārdu “koroče”.
Papīru epopeja
Birokrātija Latvijā ir kā spēle “Monopols”: tu vienmēr domā, ka esi uzvarējis, bet izrādās, ka neesi. Diplomu nepieņēma, lūgums piešķirt uzturēšanās atļauju tika atsviests atpakaļ divas reizes. Tas bija ļoti sarežģīts un grūts piedzīvojums, tomēr ar to varēja tikt galā.Viegli gan tas nebija un vajadzēja pielikt visas pūles.
Bet tad viss izvērtās citādi. Kāds advokāts piekrita bez maksas palīdzēt Marko un viņa vecvecākiem. Ierēdnis uzaicināja itālieti uz tikšanos, jo “vajagot tikt skaidrībā”. Bet kaimiņi nolēma, ka Marko vecmāmiņas dzimšanas diena ir lielisks iegansts, lai atnestu ievārījumu. Beigās uzturēšanās atļauja tika piešķirta, un Marko atviegloti nopūtās.
Mācības kopā ar pusaudžiem
Rīgas Tehniskā koledža sagādāja jaunus izaicinājumus. Marko sēdēja blakus studentiem, kas bija piecus gadus jaunāki un pats sevi ironiski dēvēja par “grupas vecāko brāli”. Kursa biedri sākumā smējās par Marko akcentu, bet vēlāk kļuva par uzticamiem viņa draugiem: galu galā puisis, kurš uz nodarbībām atnes mājās gatavotus pildītus makaronus jeb ravioli, ātri vien iemanto vispārēju cieņu.
Kad parādījās Kristīne
Stāsts ar Kristīni sākās tirgū. Jaunā sieviete palīdzēja Marko vecmāmiņai Lūcijai nest somu ar produktiem, kamēr Marko centās sazināties, izmantojot angļu un latviešu valodas vārdus. Sanāca neveikli, toties smieklīgi. Marko un Kristīne vēlreiz satikās 11.novembra krastmalā, sāka doties kopīgās pastaigās un pamazām abu attiecības kļuva nopietnas.
Balkons, šašliks un tramvaji
Pagāja trīs gadi. Vakaros itāliešu ģimene rīkoja nelielas svinības uz balkona. Marko grilēja kebabus, vectēvs strīdējās ar kaimiņu par to, kuras automašīnas “mūsdienās vēl ir normālas”, bet vecmāmiņa šķirstīja vecas fotogrāfijas. Lejā dārdēja tramvaji, un pilsēta dzīvoja savu dzīvi. Viss šķita kā parasti laimīgi un bez liekas stresa un pārdzīvojumiem. Viņš bija pieņēmis pareizo lēmumu.
Un tad kādā brīdī Marko saprata: Itālija ir tālu, Vācija – joprojām strupceļš, bet šeit, Latvijā, viss tikai sākas. Dārgie lasītāji, ja jums šis raksts šķita interesants, atzīmējiet to ar “patīk” un dalieties sociālajos tīklos. Laipni aicināti arī sniegt savus komentārus!
