Kad parādījās Kristīne
Stāsts ar Kristīni sākās tirgū. Jaunā sieviete palīdzēja Marko vecmāmiņai Lūcijai nest somu ar produktiem, kamēr Marko centās sazināties, izmantojot angļu un latviešu valodas vārdus. Sanāca neveikli, toties smieklīgi. Marko un Kristīne vēlreiz satikās 11. novembra krastmalā, sāka doties kopīgās pastaigās un pamazām abu attiecības kļuva nopietnas.
Mācības kopā ar pusaudžiem
Rīgas Tehniskā koledža sagādāja jaunus izaicinājumus. Marko sēdēja blakus studentiem, kas bija piecus gadus jaunāki un pats sevi ironiski dēvēja par “grupas vecāko brāli”. Kursa biedri sākumā smējās par Marko akcentu, bet vēlāk kļuva par uzticamiem viņa draugiem: galu galā puisis, kurš uz nodarbībām atnes mājās gatavotus pildītus makaronus jeb ravioli, ātri vien iemanto vispārēju cieņu.
Kultūras atšķirības un pirmās pārmaiņas
Pirmajos mēnešos Marko mācījās pielāgoties: latviešu klusumam, garajiem rudens vakariem un tam, ka smaids nav automātiska atbilde uz sveicienu kā Itālijā. Taču viņš ievēroja arī kaut ko īpašu — cilvēki te nepļāpā lieki, bet, ja reiz atveras, tad no sirds. Viņu vēl arvien pārsteidza, kā studenti, pat klusi esot, ar vienu frāzi varēja nodot draudzību. Pamazām arī viņš pats sāka justies kā savējais.
Pirmie kopīgie svētki
Ziemassvētki bija pagrieziena punkts. Marko piedalījās piparkūku cepšanā, brīnījās par skujkoku sveķu smaržu un to, ka dāvanas tiek izdalītas mierīgi, bez haosa. Savukārt Kristīne nogaršoja viņa mammas sūtītos itāļu desertus: panettone un cannoli. Šo divu kultūru garšas it kā sarunājās savā starpā — gluži kā abi jaunieši, kas mācījās viens otru saprast.
Balkons, šašliks un tramvaji
Pagāja trīs gadi. Vakaros itāliešu ģimene rīkoja nelielas svinības uz balkona. Marko grilēja kebabus, vectēvs strīdējās ar kaimiņu par to, kuras automašīnas “mūsdienās vēl ir normālas”, bet vecmāmiņa šķirstīja vecas fotogrāfijas. Lejā dārdēja tramvaji, un pilsēta dzīvoja savu dzīvi. Viss šķita kā parasti — laimīgi un bez liekas stresa un pārdzīvojumiem. Viņš bija pieņēmis pareizo lēmumu.
Nākotnes sapņi
Marko sāka domāt par sava maza ēdiena kafejnīcas atvēršanu. Viņš sapņoja par vietu, kur varētu savienot Itālijas mājīgumu ar Rīgas mierīgo ritmu — kafija, pasta, mūzika vakarā. Kristīne viņu atbalstīja un smējās, ka līdz tam jāpieslīpē latviešu valoda, lai pasūtījumos nebūtu nejaušu pārpratumu. Bet Marko zināja — ja blakus ir īstie cilvēki, pārējais ir tikai laika un darba jautājums.
Un tad kādā brīdī Marko saprata: Itālija ir tālu, Vācija – joprojām strupceļš, bet šeit, Latvijā, viss tikai sākas.
Dārgie lasītāji, ja jums šis raksts šķita interesants, atzīmējiet to ar “patīk” un dalieties sociālajos tīklos. Laipni aicināti arī sniegt savus komentārus!
