Kopš bērnības ar zemi esmu bijis uz “tu”: vēl mazs puika būdams, laukos basām kājām lēkāju pa vecmāmiņas dārza dobēm, nesu ūdeni no akas, nomazgāju redīsus laistīšanai paredzētajā ūdens mucā un uzreiz liku uz kārā zoba.
Vasara smaržoja pēc dillēm, kūtsmēsliem un dūmiem no ugunskura, uz kura vienmēr kaut kas tika gatavots. Viss bija lieliski.
Bet laiks iet. Un kaut kā nemanāmi sakņu dārzs, kas agrāk šķita prieks un lepnums, pārvērtās par pienākumu. Par nastu. Par spītīgu ieradumu, no kura, šķiet, nav izejas.
Es jums pastāstīšu, kāpēc tagad es uz sakņu dārzu skatos citādi. Varbūt kādam manas atziņas noderēs.
1. Pasaule ir mainījusies – un tā nav slikta lieta
Kā bija agrāk, padomju laikos? Dārzs pabaroja visu ģimeni. Veikali bija tukši, daudzi pārtikas produkti – deficīts. Gandrīz visu audzējām paši. Tagad ir pavisam savādāk, nopērkams viss, ko sirds kāro. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc pats vairs neaudzēju dārzeņus – parasti iegādājos tos zemnieku tirdziņos, bet dažkārt arī lielveikalā. Kvalitāte laba, cenas pievilcīgas. Ja cilvēks 60+ pārtrauc nodarboties ar dārzeņu audzēšanu, tas nenozīmē, ka viņš ir slinks, bet gan spēj dzīvot līdzi laikam.
2.Zemes darbi nesaudzē muguru
Iedomājies – karsta jūlija diena, saule tik augstu, ka pat ēnas nav. Un tu, saliecies, jau trīs stundas ravē starp dobēm augošās nezāles, kuru saknes gluži kā āķi pieķērušies zemei. Tu svīsti, smagi elpo, mugura smeldz. Daudzi vecāka gadagājuma dārzeņu audzētāji saka, ka pēc dienu ilgas rušināšanās sakņu dārzā vairākas dienas tik tikko spējot piecelties no gultas.
Kāds varbūt teiks, ka ravēšana ir laba fizkultūra. Bet, atvainojiet, fizkultūra ir tad, kad tu kusties tik daudz, cik nepieciešams ķermeņa labā. Bet, kad tu pēdējiem spēkiem, tupus rāpus, līkņā pa sakņu dārza vagām, tas jau ir verdzisks darbs.
3. Ietaupījums nav tāds, kā šķiet
Dažreiz man jautā: Bet kā ar taupīšanu? Pašaudzēti gurķi taču ir lētāki. Jā, rodas kārdinājums paskaitīt: sēklas maksāja aptuveni 1 eiro, bet izauga gurķi vairāk nekā 10 eiro vērtībā. Šķietama peļņa. Bet, ja padomā… Rēķinām: autodegviela nokļūšanai uz vasarnīcu, mēslojums, seguma materiāls, spaiņi, grābekļi, kaitēkļu apkarošanas līdzekļi, jauna lejkanna, jo vecā saplaisājusi, cimdi, kas katru sezonu tiek izlietoti veseliem iepakojumiem, ūdens, ja aka ir izžuvusi… un darbs, darbs, darbs.
Lasi vēl: Dziedātājs Viktors Lapčenoks atklāti dalās ar sāpīgu stāstu par savu dzīvi, kurš viņu jau sen nomāc
Un ja pieskaita naudu, kas izdota par līdzekļiem pret smeldzošu muguru? Vai tēriņus jauniem dārza zābakiem, jo vecajiem pagājušajā gadā nokrita zoles? Reiz apsēdos un aprēķināju izdevumus – sanāca vēl vairāk, nekā ja es pirktu svaigus dārzeņus no zemniekiem, kas tos audzē nevis sev, bet pārdošanai. Un, pats interesantākais – arī viņu tomāti smaržo svaigi, bet bez nepatīkamām sajūtām muguras lejasdaļā.
4. Raizes un nogurums
Ir arī otra dārza puse, par kuru daudzi cilvēki klusē. Iekšējs saspringums. Viss šķiet labi – tas auga, ziedēja, nesa prieku. Un pēkšņi: salnas maijā. Vai krusa jūlijā. Vai kāda vabole augustā noēd kāpostus līdz saknēm. Cik daudz bēdu esmu redzējis mazdārziņu īpašnieku vidū, kad viņi zaudē visu dārzeņu ražu. Iekšējs aizvainojums, izmisums. Bet patiesībā cilvēks pats sevi iedzinis šajā cerību slazdā. Un sirds nav no dzelzs. Pēc 60 gadiem liekas raizes vairs nav vajadzīgas.
Nākošos punktus lasiet tālāk
