5. Sakņu dārzs ved uz vientulību
Godīgi sakot: sakņu dārzs ir viltīga lieta arī tāpēc, ka tas prasmīgi maskē cilvēka vientulību. Kad cilvēks ir viens, viņš dodas turp, uz dobēm. It kā nav laika skumt – vajag ravēt, stādīt, laistīt. Bet patiesībā tā bieži vien ir bēgšana no dzīves. To zinu no savas pieredzes. Pēc šķiršanās no sievas kādu laiku dzīvoju vasarnīcā kā vientuļnieks. Līkņāju pa dobēm, būvēju siltumnīcas, darbojos ar pupiņām un sīpoliem. Un nodomāju – esmu malacis, veicu noderīgus darbus.
Bet kādu vakaru sapratu: es nedzīvoju, es slēpjos. Bet īstā dzīve nenotiek dobēs, bet gan tur, kur ir sarunas, kur viens otram lūkojas acīs, kur pie galda var baudīt tēju un klusumu kopā ar jauku cilvēku, nevis odu dūkoņas pavadībā.
6. Nevar visu dzīvi veltīt tikai konservēšanai
Sakiet man godīgi: cik burciņu ievārījuma vai gurķu mēs ziemā apēdam? Un cik paliek plauktos, aizmirsti, līdz pavasarim? Krājumu sagatavošana ir laba lieta, bet, kad tā kļūst par pašmērķi, cilvēks it kā ieliek sevi būrī. Kaimiņiene reiz atzina, ka savārot katru gadu tik daudz ievārījuma, ka nevarot apēst, tāpēc pārpalikumi jāizmet atkritumos.
Jums vajadzētu atbrīvoties no šī ieraduma. Un nebaidieties palikt bez konservu krājumiem ziemai, jo pazīstami mazdārziņu īpašnieki vienmēr atnesīs jums nepieciešamo daudzumu. Jo viņiem šo burciņu būs vairāk nekā pietiekami.
Lasi vēl: Šo vārdu nesējas ir izcilas saimnieces, uzticīgas sievas un gādīgas mātes — precizitāte mulsina
7. Dzīvi var piepildīt citādi
Es neaicinu visus nekavējoties pamest savas dārza dobes un atteikties no dārzeņu audzēšanas. Katrs izlemj pats. Bet es teikšu godīgi: sakņu dārzs nav vienīgais prieka avots. Sasniedzot 60 gadu vecumu, īpaši skaidri saproti, ka dzīvi var piepildīt arī citādi. Apciemojiet kaimiņus laukos, pavadiet laiku dabā – pie upes vai mežā, nodarbojieties ar radošām lietām, ceļojiet, kaut vai aizbrauciet uz kaimiņu ciematu vai tuvāko pilsētu, tiekaties ar mīļajiem.
Kāda mana draudzene 68 gadu vecumā pārdeva savu vasarnīcu. Par iegūtajiem līdzekļiem sieviete samaksāja par sanatoriju un nopirka sev gada abonementus uz peldbaseinu un muzeju. Bet izrādās, ka ir arī cita dzīve. Un es uzskatu, ka viņa rīkojās pareizi.
Dārgie lasītāji, bet kādas ir jūsu domas par to, ka pēc 60 gadu sasniegšanas būtu jāatsakās no rušināšanās mazdārziņā? Laipni aicināti pastāstīt komentāros! Ja raksts jums šķita interesants, atzīmējiet to ar emocijzīmi un dalieties sociālajos tīklos!
