Droši vien domāja, ka es tagad sākšu taisnoties, stāstīt par perspektīvām, par to, ka drīz kļūšu par nodaļas vadītāju. Vai, tieši otrādi, apvainošos un sākšu aizstāvēt sevi. Bet es vienkārši izvilku karti.
– Atsevišķi? – jautāja oficiants.
– Nē, es samaksāšu, – es stingri noteicu.
Samaksāju divus 42 eiro. Manam budžetam tas ir jūtami — divi gājieni uz veikalu pēc produktiem. Bet es nenožēloju. Tā bija samaksa par ļoti uzskatāmu mācību, ka vecums nepiešķir prātu, bet alga nepiešķir pieklājību.
– Paldies par kompāniju, Aija, – es teicu, pieceldamies. – Bet baidos, ka mums tiešām nav pa ceļam. Manai “zeķu” naudai pilnīgi pietiek komfortablai dzīvei, bet tev es novēlu atrast kādu, kurš pavilks tavu līmeni. Visu labu.
Viņa pat atpleta muti no pārsteiguma. Acīmredzot negaidīja, ka “budžetnieks” var tik mierīgi un ar cieņu pabeigt tikšanos. Viņa droši vien bija pieradusi, ka vīrieši viņas priekšā vai nu pazemojas, vai stingri atbild. Bet es vienkārši izgāju no spēles. Es izgāju uz ielas, un, ziniet, man kļuva tik viegli. Jā, nepatīkami, kad tevi ar purnu dubļos iebāž. Pašcieņa, protams, tika noskrāpēta. Bet, no otras puses — cik labi, ka tas noskaidrojās tagad, pie pirmās kafijas tases, nevis pēc pusgada attiecību.
Ja mēs būtu turpinājuši satikties tā būtu elle
Iedomājieties, ja mēs būtu sākuši dzīvot kopā. Tā būtu elle. Katru dienu pārmetumi: “kāpēc maz atnesi”, “kāpēc mēs nebraucam uz Maldīvām”, “tu neesi vīrietis”. Viņa mani būtu apēdusi. Tādas sievietes neprot būt partneres, viņas meklē resursu. Es viņai esmu brāķēta prece. Un labi vien ir.
Es gāju uz savu mašīnu un domāju par to, cik stipri mūsu pasaulē ir sagrozīti jēdzieni. 1200 ir godīgi nopelnīta nauda. Ar to dzīvo ģimenes, audzina bērnus. Jā, nešiko, bet dzīvo cienīgi. Bet viņai tas ir “zeķēm”. Cik tad zeķu viņa pērk? Vai arī tās viņai ir no zelta pavedieniem? Smieklīgi, goda vārds. Tajā ir arī mana vaina, protams. Vajadzēja uzmanīgāk skatīties, ko izvēlos. Nevis uz vecumu skatīties, bet uz cilvēku. Vienaudzes varbūt ir ar vēju galvā, toties viņas ir dzīvas, īstas.
Atbraucu mājās, kaķis ņaud, prasa ēst. Iebēru viņam barību, atvēru ledusskapi. Sēžu virtuvē un domāju: bet es taču esmu laimīgs cilvēks. Man ir mājvieta, darbs, ir kaķis un draugi. Un man nevienam nekas nav jāpierāda ar savu algu.
Mana vērtība nav skaitļos uz kartes. Bet Aijas pat nedaudz žēl. Viņa ar savu tūkstoti tā arī sēdēs tukšā dzīvoklī, šķiros kavalierus un meklēs princi, kurš segs visus viņas izdevumus. Tikai prinči mūsdienās ir kļuvuši gudri, viņi arī meklē siltumu, nevis preču un naudas attiecības.
