Suns vilka Ivaru aiz sevis – viņš nebija gaidījis ieraudzīt kādu pie pamestās vasarnīcas
— Nu, esam atbraukuši, — Ivars noteica pats sev un izslēdza dzinēju.
Vasarnīcā viņu sagaidīja ar klusumu un putekļu kalns — žogs bija sakļāvies. Kāpnes bija aizaugušas ar nezālēm, un terases logos vairs nebija aizkaru.
Ivars smagi nopūtās, paņēma maisiņu ar produktiem un atvēra automašīnas durvis. Varbūt vajadzēja atbraukt septembrī, kamēr vēl silts. Tagad — ko viņš te meklē? Paņemt mantas? Atvadīties? Visu pārdot? Viņš devās uz māju. Galvā virmoja domas, un tikai kaut kur apziņas nomalē neatlaidīga doma: “Velti es šurp atbraucu. Velti.”
Uz kāpnēm viņš apstājās, meklēdams atslēgas, un pēkšņi… Aiz mājas parādījās kaut kas. Ivars pat atlaidās atpakaļ. Netīrs, tievs, ar noplukušu spalvu. Suns? Jā, tiešām. Bet tik “šaurs”…
Dažas sekundes viņi klusējot skatījās viens uz otru. Suns nerēja, nerūca. Vienkārši skatījās — uzmanīgi, it kā vērtēdams. Tad pietuvojās, piesardzīgi apošņāja Ivara zābaku. Un ar zobiem pavilka aiz bikšu staras.
— Heij! Ko tu dari? — apjucis viņš iesaucās.
Suns atkāpās pāris soļu, atskatījās. Pienāca atkal. Atkal pavilka aiz bikšu staras.
— Ko tu gribi? — nesaprašanā jautāja Ivars. — Esi izsalcis? Man ir tikai maize un desa.
Suns atkal vilka viņu, šoreiz neatlaidīgāk. Nevis uz māju — uz vecā šķūņa pusi, kuru viņi ar Annu bija nolēmuši nojaukt, bet tā arī nekad nesanāca. Kaut kas šajā neatlaidībā lika Ivaram paklausīt. Sākumā viņš gribēja atgrūst. Vēl tik vajadzēja pa pagastu klaiņojošam kucēnam skraidīt! Bet kaut kas dzīvnieka acīs viņu apstādināja.
— Nu labi, labi. Rādi, ko tu tur gribi, — viņš nopūtās un devās pakaļ. Suns gāja caur nezālēm aizaugušo pagalmu, lavījās starp vecām ābelēm.
Šķūnis, kam viņi tuvojās, bija vēl sliktāks nekā Ivars atcerējās. Jumts iebrucis, viena siena gandrīz nogāzusies. “Bīstami, — nodomāja viņš. — Tikai pietrūkst, lai viss sabrūk.” Suns apstājās pie ieejas, atskatījās, it kā pārbaudot — vai Ivars nāk.
— Jā nāku, nāku, — viņš nomurmināja. Šķūņa durvis karājās uz vienas eņģes. Iekšā bija tumš.
— Neko neredzu, — Ivars nomurmināja, izvelkot telefonu.
Lukturīša stars slīdēja pār sapuvušām dēļiem, veciem spaiņiem, lupatu kaudzi stūrī. Apstājās. Tās nebija lupatas.
Stūrī, uz kaudzes ar vecām segām (no kurienes tie šeit?), ņēmās kucēni! Mazi, čiepstoši kamoliņi. Četri, nē, pieci. Suns pieskrēja pie tiem, sāka laizīt, pēc tam paskatījās uz Ivaru — tieši acīs. Kucēni bija sīciņi — ne vairāk kā desmit dienu veci. Viens gandrīz nemaz nekustējās un nečiepstēja.
— Es neesmu speciālists, — bezjēdzīgi noteica Ivars sunim. — Es viņus neizglābšu.
Suns skatījās tieši dvēselē. No tā skatiena kļuva neomulīgi.
— Nu neskaties tā uz mani, — nopūtās Ivars. — Labi. Kaut ko izdomāsim.
Viņš atgriezās pie mašīnas, paņēma pārtikas maisiņu. Desa, maize, ūdens pudele. Nekas daudz, bet iesākumam derēs.
Šķūnī viņš nolauza gabalu desas, pasniedza sunim. Tas uzmanīgi paņēma, bet neēda — nolika blakus kucēniem.
— Pagaidi, — teica Ivars, paņēma desu, sagrieza sīkos gabaliņos. — Tā būs labāk.
Kucēni čiepstēja, bakstīja ar purniņiem, meklēja māti. Viens gandrīz nekustējās.
— Un ko tagad darīt? Viņš ielēja ūdeni pudeles vāciņā, nolika sunim priekšā. Tas kāri dzēra.
— Ak jā, — nopūtās Ivars, — nav tev laimējies ar kaimiņiem. Zinātu, kas šeit tuvumā dzīvo, varbūt kāds palīdzētu. Bet es pats te neesmu bijis trīs gadus.
Ivars atspiedās pret šķūņa sienu. Pēkšņi prātā ienāca, kā dēls bērnībā lūdza suni. Un viņš vienmēr atteica: “Izaugsi — tad būs.” Denis izauga un paņēma. Un Anna viņu atbalstīja. Un tad viņi sāka mazāk sarunāties, tad Anna … , tad viņas vairs nebija. Un tā nu — trīs gadi, kā viņš nav runājis ar savu dēlu.
Suns pacēla galvu, paskatījās uz Ivaru. Acīs it kā jautājums.
— Ko tu no manis gribi? — Ivaram pēkšņi kļuva smieklīgi. Runā ar suni kā ar cilvēku.
— Klausies, — viņš teica, apsēžoties blakus ligzdiņai, — es te uz īsu brīdi. Līdz vakaram. Jums vajag normālu dzīvesvietu.
Viņš piecēlās, pavērtēja apkārtni. Šķūņa stūrī pamanīja vecu instrumentu kasti — koka, izturīgu.
Kāpēc agrāk cilvēki pie mājas stādīja egli: tam ir savs iemesls
— Tagad ko izdomāsim. Viņiem taču vajag siltumu, vai ne?
Dīvaini bija pēkšņi sajust, ka domā ne tikai par sevi. Galva sāka darboties, rokas kustēties. Kaste, segas, ēdiens. It kā kaut kas sen snaudošs viņā būtu pēkšņi atmodies.
Nakts pārsteidza Ivaru nesagatavotu. Viņš pat nemanīja, kā satumsa — tik ļoti aizrāvās ar pagaidu mītnes iekārtošanu sunim ar kucēniem. Pārcēla kasti uz māju, izklāja ar vecām segām, ko atrada skapī. Iekūra krāsni — par laimi, vēl bija atlikuši daži malkas kluči. Māja kļuva siltāka, bet tāpat drēgna.
— Nu un salna, — viņš nomurmināja, berzēdams nosalušās rokas. — Kā jūs te izdzīvojāt?
Suns skatījās uz viņu, neatkāpjoties. Kucēni, pārnesti siltumā, kļuva skaļāki, čiepstēja skaļāk. Izņemot to vienu — tas gandrīz nemaz nečiepstēja.
Ivars sēdēja uz izgulēta dīvāna un vēroja uguni krāsnī. Liesmas aizveda pagātnē. Te, pie šīs krāsns, viņi ar Denisu sēdēja vakaros, kad viņš bija mazs. Lasīja grāmatas, cepa maizi uz stieplēm.
— Kas notika? — Ivars jautāja liesmām. — Kad viss sāka jukt?
Uguns neatbildēja. Malka sprakšķēja, dzirksteles pacēlās dūmvadā. Kaut kur tālumā gaudoja suns — lauku. Suns nemierīgi sarāvās, bet palika blakus kucēniem.
— Nebaidies, — mierināja Ivars. — Neviens te neienāks.
Viņš pats brīnījās par šiem vārdiem. No kurienes tāda pārliecība? Un ko viņš vispār dara šeit, aukstā mājā ar svešu suni? Ivars apgūlās uz dīvāna, apklājās ar jaku. Aizmiga pārsteidzoši ātri.
Un viņš sapņoja par Anna. Viņa stāvēja durvīs un smaidīja:
— Ko tu te guli? Uz grīdas siltāk, pie krāsns.
— Anna, — viņš čukstēja miegā, — piedod man. Es visu salaidu grīstē. Ar Denisu arī…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
