— Tu neko neesi salaidis grīstē, — viņa atbildēja. — Vienkārši aizmirsi, kā tas ir — rūpēties.
Čiepstēšana viņu izrāva no miega. Ivars piecēlās, nesaprazdams, kur atrodas. Aiz loga jau ausa — agra ziemas rīta krēsla. Čiepsti atkārtojās. Viņš metās pie kastes ar kucēniem. Tas viens kucēns tagad kustējās un čiepstēja, atverot sīku rozā muti. Suns satraukti rosījās blakus.
Kucēns turējās, prasīja uzmanību, ēdienu, siltumu. Ivars izstiepa roku, uzmanīgi noglāstīja sīko galviņu. Un pēkšņi sajuta — it kā kaut kas iekšā būtu mainījies.
— Re, kāds tu esi, — viņš čukstēja. — Nepadodies.
Un pēkšņi skaidri atcerējās. Denisam bija deviņi, kad viņi ar Annu atveda viņu šurp. Toreiz viņiem ieteica tīru gaisu. Anna tolaik strādāja, nevarēja paņemt atvaļinājumu. Un Ivars palika ar dēlu vasarnīcā veselu nedēļu. Ivars izņēma telefonu, atrada dēla numuru. Pirksts apstājās virs zvanīšanas pogas. Ko viņš teiks? Piedod, dēliņ, es kļūdījos? Piedod man? Es ilgojos? Viss šķita nepietiekami.
Kucēns atkal iečiepstējās — prasīgi, spītīgi. Suns viņu nolaizīja, bet ar to nepietika — viņš gribēja vairāk. Un Ivars pēkšņi saprata, kas jādara.
— Labi, — viņš noteica apņēmīgi, pieceļoties. — Pietiek čīkstēt.
Viņš piegāja pie krāsns, piemeta atlikušos malkas gabalus. Sāka krāmēt mantas, savāca nepieciešamākos traukus un virtuves piederumus — visu, kas varētu noderēt kucēniem. Klētī atrada vecu apavu kasti, izklāja to ar lupatām.
— Braucam prom no šejienes, — viņš teica sunim. — Pilsētā ir siltāk. Un tur ir palīdzība. Suns uzmanīgi skatījās, it kā saprastu katru vārdu.
— Teikšu godīgi, — turpināja Ivars, uzmanīgi pārceļot kucēnus kastē, — es neko nesaprotu no suņiem. Bet Deniss gan saprot. Viņš kādreiz gribēja kļūt par speciālistu šajā jomā… Nezinu, vai kļuva. Trīs gadus neesam runājuši. Bet tas viss nav svarīgi. Galvenais — tu vairs neesi viens. Tiksim galā. — Viņš vēlreiz noglāstīja kucēnu. — Tikai turies, dzirdēji? Turies.
Lasi vēl: Vienkāršais divu citronu šķēļu triks, kas attīra jūsu trauku mazgājamo mašīnu ar nulles piepūli
Sniegs bira lielām pārslām. Suns nemierīgi riņķoja tuvumā — te ieleca mašīnā, te atkal izlēca ārā.
— Lien iekšā nu, — Ivars atvēra durvis plašāk. — Visiem vietas pietiks. Bet suns pēkšņi apstājās, skatīdamies kaut kur meža virzienā. Tad paskatījās uz Ivaru.
— Nesapratu. Tu nebrauksi? — viņš pat apjuka. — Heij, tie taču ir tavi bērni! Suns pienāca pie mašīnas, pieskārās ar degunu kucēnu kastei. Aplaizīja katru. Pēc tam atkāpās pāris soļu un atkal paskatījās uz mežu.
— Tu taču joko! — iesaucās Ivars. — Es taču nevaru palikt šeit ar viņiem, saproti? Un arī tu nedrīksti palikt. Te ir auksti, nav ko ēst…
Suns skatījās — ilgi, vērīgi. Un Ivars pēkšņi atcerējās Annas vārdus, kurus viņa bieži atkārtoja: “Dažkārt kāds ienāk tavā dzīvē tikai tāpēc, lai parādītu ceļu.”
Viņš pietupās suņa priekšā:
— Tā tas ir? Tu viņus man atdod? Bet kāpēc? Atbildes vietā suns vienkārši pagriezās un lēnām aizgāja meža virzienā.
— Stāvi! Uz kurieni? Bet kucēni?!
Viņa atskatījās pēdējo reizi. Un viņas acīs Ivaram saskatījās kaut kas dīvains — it kā atvadas un reizē pateicība. Pēc mirkļa siluets izgaisa krūmos meža malā. Ivars ilgi skatījās viņai pakaļ, bet suns tā arī neatgriezās.
— Nu re, lūk tev arī vasarnīca, — viņš nomurmināja, apsēžoties pie stūres. — Skaidrs, ka ne tā es biju iecerējis.
Ceļš aizņēma gandrīz divas stundas — sniegs, apledojums, sastrēgumi pie pilsētas robežas. Visu šo laiku Ivars ik pa brīdim lūkojās atpakaļ skata spogulī uz kasti ar kucēniem. Īpaši uz visvārgāko, kurš, šķita, ar katru stundu kļuva stiprāks.
***
— Oho! Vesels metiens! — viņa iesaucās, apskatot kucēnus. — Kur ir mamma?
— Mežā palika, — atbildēja Ivars. — Negribēja braukt līdzi.
— Savādi, — sarauca pieri. — Parasti suņi tā nedara. Ir gadījumi, kad pamet kucēnus, bet tā, ka atved pie cilvēka un tad aiziet…
— Viņa ne tikai atveda. Viņa izvēlējās tieši mani. Es nezinu, kāpēc.
Meitene pasmaidīja:
— Ziniet, dažkārt dzīvnieki, šķiet, jūt to, ko mēs nespējam. Viņiem nav svarīgs cilvēks — viņiem svarīga ir dvēsele. Pēc tam, jau mašīnā, Ivars beidzot saņēmās. Izņēma telefonu, izvēlējās dēla numuru. Skanēja toņi, viens, otrs, trešais.
— Hallo?
— Sveiks, Deniss. Te tēvs.
Pauze. Tik gara, ka Ivaram uz brīdi kļuva bail — vai tik nebija nolicis?
— Sveiks, tēti.
Ivars izelpoja. Un pēkšņi vārdi paši atrada ceļu:
— Klausies, man te tāda lieta gadījusies. Man ļoti vajag tavu palīdzību.
Un jā, dzīvē dažkārt jocīgi notikumi izdara neticamas lietas. Dažkārt kaut kam vienkārši ir jānotiek, lai viss uzlabotos.
Ir lietas, par kurām nevajag runāt pat ar tuvākajiem: to sapratu tikai vēlāk, dzīvojot šeit, Latvijā
