Nesen palīdzēju draugam ar remontu vecā dzīvoklī. Tipisks padomju laika sērijveida nams: trešais stāvs, zemi griesti un sienas, kas met viļņus kā jūra vētras laikā — īsta klasika.
Kad sākām noplēst vecās tapetes, zem tām atklājās biezs avīžu slānis. Tur bija vesela septiņdesmit kāda gada hronika! Draugs neizpratnē noskatījās un jautāja:
— Vai tiešām to darīja tikai tādēļ, ka nekā cita nebija? Vai tiešām nevarēja sienas sagatavot kaut kā mūsdienīgāk?
Es uz mirkli pat pārtraucu darbu ar špakteli. Jo šis stāsts nemaz nav par vienkāršu taupību. Tas ir par sistēmu un paņēmienu, kas tika noslīpēts miljonos dzīvokļu remontu. Ja iedziļinās, šis risinājums savā laikā bija gandrīz ģeniāls.
Apskatīsim, kāpēc mūsu vecāki un vecvecāki tik cītīgi līmēja avīzes zem tapetēm un kāpēc šis veids bieži vien darbojās labāk nekā daudzas mūsdienu gruntis.
Sienas, kas “staigāja”
Masveidā tapetes mūsu mājokļos ienāca pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados. Pirms tam sienas galvenokārt balināja vai krāsoja. Tad atnāca mode uz papīra klājumiem: ar puķēm, svītrām un dīvainu ģeometriju. Cilvēkiem patika — izskatījās mājīgi un tā, “kā pie cilvēkiem”.
Taču bija viena liela problēma: sienas tā laika blokmājās un mūra namos reti varēja saukt par līdzenām. Vecais apmetums plaisāja, drupa un bira nost gabaliem. Stūri bieži vien nebija taisni, bet virsma — grubuļaina. Tā laika tapetes bija plānas un no papīra — tās izcēla katru negludumu. Ja uzlīmētu tās pa tiešo uz sienas, rezultāts atgādinātu grubuļainu lauku ceļu, nevis kārtīgu istabu.
Un te talkā nāca avīzes.
Pieci iemesli, kāpēc avīze bija “glābējs”
Virsmas izlīdzināšana: Avīzes kalpoja kā pirmā kārta, kas “savāca” sienu. Uzsmērē līmi, pieliec lapu — un mazās plaisas pazūd, negludumi izlīdzinās. Ja uzlīmēja divas vai trīs kārtas, izveidojās tīri pieklājīga pamatne, uz kuras tapetes gulēja līdzeni.
Saziņa ar sienu (saķere): Vecais apmetums slikti turēja līmi — tā iesūcās plankumos, un tapetes ar laiku sāka nākt nost.
Avīžpapīrs turpretī burtiski “iekodās” pat vissliktākajā sienā. Avīze turējās pati, un tapetes virs tās turējās vēl ciešāk.
Aizsardzība pret mitrumu: Vecajās mājās, it īpaši stūra dzīvokļos, sienas ziemā mēdza būt vēsas. Parādījās kondensāts, kas papīra tapetēm ir lielākais ienaidnieks.
Avīžu slānis kļuva par nelielu buferi, kas neļāva mitrumam uzreiz sabojāt dārgo dekoratīvo papīru.
Materiālu pieejamība: Laikā, kad par tādām lietām kā mūsdienu speciālās gruntis varēja tikai sapņot, avīzes bija katrā mājā. Tās abonēja, lasīja un rūpīgi krāva kaudzēs.
Tā bija iespēja izmantot pieejamos resursus gudri, lai panāktu kvalitatīvu rezultātu.
Papildu izolācija: Sienas daudzos projektos ir plānas. Vairāki slāņi ar miltu līmē (klīsterī) piesūcinātām avīzēm pēc izžūšanas pārvērtās par cietu, blīvu pamatni, kas kaut nedaudz, bet tomēr palīdzēja uzlabot telpas akustiku un pat nedaudz aizturēt siltumu.
Mans vectēvs, taisot remontu septiņdesmitajos, mēdza jokot:
— Avīze sienu gan līdzina, gan silda, un ir arī ko palasīt, kamēr līme žūst.
Un tas nebija joks! Cilvēki tiešām reizēm mēdza pārlasīt ziņas tieši no sienām, gaidot, kad virsma būs gatava nākamajam solim.
Kāpēc mēs tā vairs nedarām?
Mūsdienu tapetes ir pilnīgi citādas: tās ir biezas, smagas, bieži vien no vinila vai flizelīna. Avīze tās vienkārši nespētu noturēt — zem smaguma viss slānis varētu atlipt.
Tagad ir pieejami speciāli maisījumi sienu sagatavošanai, kas nodrošina perfektu līdzenumu.
Mainījušās arī prasības pret mājokļa higiēnu un drošību. Tipogrāfijas krāsa nav īsti piemērota mūsdienu izpratnei par ekoloģisku vidi.
Tāpat arī remontu paradumi ir citi — tagad mēs nemeklējam risinājumu “uz mūžu”, bet gan tādu, ko pēc pāris gadiem var viegli nomainīt pret kaut ko modernāku.
Kapsula laikā
Avīzes zem tapetēm nav tikai stāsts par to, ka agrāk nebija izvēles. Tā ir laika zīme, kad cilvēki mācēja radīt labu rezultātu ar to, kas bija pieejams.
Kad mēs beidzot noplēsām visas avīzes, draugs tās kārtīgi salika kaudzītē un aizdomājās:
— Klausies, tā taču ir vēsture. Ziņas, sludinājumi, TV programma… Četrdesmit gadus nogulējušas zem tapetēm.
Viņš tās neizmeta. Pāris interesantākās lapas atstāja piemiņai. Varbūt parādīs mazbērniem, kā kādreiz taisīja remontus — pašu spēkiem, uz ilgu laiku un ar tādu pamatīguma sajūtu, kādas mūsdienu “ātrajos” remontos reizēm pietrūkst.
Vai arī jūs, veicot remontu, esat atraduši zem tapetēm šādus “vēstures sveicienus”? Padalieties komentāros — kādus gadskaitļus un ziņas esat pamanījuši uz savām sienām?
Mēs vēl pagājušajā gadā atradām 1982. gada avīzes zem vecajām tapetēm. Interesanti palasīt, kas toreiz skaitījās svarīgi.