Manai “draudzenei” Laurai ir četrdesmit septiņi gadi. Mēs esam pazīstamas kopš studentu laikiem, un divdesmit piecus gadus es vilku šo čemodānu bez roktura, baidoties sev atzīties, ka mani vienkārši izmanto.
Atrisinājums pienāca pēkšņi, “Komforts+” klases taksometra salonā, par kuru, protams, maksāju es. Taču pirms es pastāstīšu par to, kā es izsēdināju pieaugušu sievieti šosejas vidū spēcīgā lietū, es vēlos paskaidrot, kā mēs vispār nonācām līdz šādai dzīvei. Un kāpēc jūs, iespējams, šobrīd atrodaties tieši tādā pašā lamatā.
Mēs sākām vienādi. Kopmītne, viena pelmeņu paciņa uz divām, sapņi par nākotni. Taču vēlāk mūsu ceļi pašķīrās. Es aizgāju uz biznesu, strādāju četrpadsmit stundas diennaktī, zaudēju naudu, atkal nopelnīju, mācījos investēt.
Savukārt Laura izvēlējās “radošo meklējumu” ceļu, kas ievilkās uz ceturtdaļgadsimtu. Viņa strādāja te par administratori salonā, te par florista palīdzi, te vienkārši “meklēja sevi”, dzīvojot no alimentiem no bijušā vīra un vecāku palīdzības. Ienākumu atšķirība kļuva acīmredzama pirms gadiem desmit. Un tieši tad, man pašai nemanot, izveidojās mūsu draudzības nerakstītais līgums.
— Ak, Līn, es aizmirsu maku citā somā! — zvanīja viņas balss kafejnīcā. — Nav problēmu, es apmaksāšu rēķinu, — es smaidīju.
Pirmajā reizē tā bija nejaušība, desmitajā jau likumsakarība, bet simtajā reizē — pienākums. Psiholoģiskais mehānisms šeit darbojas nevainojami. Ja jūs vienreiz uzņematies “Glābēja” lomu (saskaņā ar Karpmana trijstūri), otra puse nekavējoties un ar prieku ieņem “Objekta” vai “Bērna” pozīciju. Un bērnam nav naudas, viņš nenes atbildību, vienkārši grib rotaļlietu un saldējumu.
Laura meistarīgi spēlēja uz manas vainas sajūtas.
— Tev tik ļoti paveicies ar raksturu, tu esi spēcīga, — viņa nopūtās, nolaužot gabaliņu no mana deserta. — Bet es esmu tāda… nepiemērota šai bargajai pasaulei. Un es jutos vainīga par saviem panākumiem. Man šķita apkaunojoši ēst steiku, ja draudzene pasūta vieglus salātus. Un es pasūtīju steiku arī viņai.
“Tu taču esi bagāta, tev tas nav grūti”
Šī frāze sākumā izklausījās kā joks, pēc tam kā fakta konstatācija, bet pēdējā laikā — kā prasība. Vai zināt, kā atšķirt draudzību no parazitēšanas? Draudzībā notiek enerģijas apmaiņa. Jūs dalāties resursos (ne obligāti naudā — laikā, atbalstā, emocijās) apmēram vienlīdzīgi. Attiecībās ar parazītu resurss plūst tikai vienā virzienā.
Es sāku pamanīt, ka mūsu tikšanās pārvēršas par seansiem Laurai, apmaksātiem no mana maka. Viņa man zvanīja tikai tad, kad viņai bija slikti, garlaicīgi vai vajadzēja kaut ko nopirkt.
— Līniņ, man ir depresija, pasēdēsim kaut kur? Tikai izvēlies kādu pieklājīgu vietu, negribu iet uz lētu ēdnīcu.
Un es izvēlējos, pēc tam maksāju. Klausījos bezgalīgās sūdzībās par vīriešiem, par naudas trūkumu, par likteņa netaisnīgumu. Bet, kad es mēģināju runāt par savām problēmām — par izdegšanu, sarežģījumiem ar nodokļu inspekciju, par to, cik esmu nogurusi — Lauras skatiens sastinga.
— Ak, nu kādas tev var būt problēmas? Tu taču lido uz Maldīvām pēc mēneša. Man vajadzētu tavas problēmas. Noniecināšana ir uzticams skaudības pavadonis. Cilvēks, kurš dzīvo uz citu rēķina, nekad nepiedos labdarim viņa panākumus. Dziļi sevī Laura mani ienīda tieši par to, ka es varēju atļauties samaksāt par abām.
Tas ir paradokss, bet to apstiprina jebkura psiholoģiskā prakse: jo vairāk jūs dodat “haltūristam”, jo mazāk viņš jūs ciena. Jūsu dāsnums tiek uztverts kā vājums vai kā mēģinājums atpirkties.
Tajā piektdienā es biju izspiesta kā citrons. Smagas sarunas, izjaukta piegāde, migrēna. Man gribējās vienkārši apgulties un gulēt. Bet Laura uzstāja uz tikšanos jau nedēļu. Viņai, redziet, bija “noticis kaut kas neticams”, un viņai steidzami vajadzēja padalīties.
Es piekritu satikties restorānā centrā. Laura nokavēja četrdesmit minūtes. Es sēdēju, dzēru ūdeni un jutu, kā iekšienē pieaug drūms kairinājums. Kad viņa ieskrēja zālē — grezna, smaržojot pēc manas dāvanas (smalkas smaržas), — kairinājums pārauga nogurumā.
— Piedod, sastrēgumi! — viņa izmeta, pat nepaskatoties man acīs, un uzreiz iedziļinājās ēdienkartē. — Esmu tik izsalkusi, pasūtīšu tartaru un, šķiet, pīli. Un vīnu. Paņemsim pudeli? Es nedzēru, skatījos uz viņu un pirmo reizi divdesmit piecos gados redzēju nevis jaunības draudzeni, bet svešu, vienaldzīgu sievieti, kura bija atnākusi vienkārši paēst.
Vakars pagāja kā miglā, viņa runāja par jaunu pielūdzēju, kurš “pagaidām neatbilst viņas prasībām”, par to, ka viņai vajadzīgi jauni zābaki. Es klusējot māju ar galvu un apmaksāju rēķinu. Laura pat nepakustējās, lai meklētu somu. Viņa to uztvēra kā pašsaprotamu lietu, kā laiku aiz loga.
— Izsauc taksometru, vai ne? — viņa teica, kad izgājām ārā. Lija pretīga rudens lietus.
— Tikai ņemam “Komfortu” vai “Biznesu”, “Ekonoms” vienmēr nelabi ož. Es izsaucu, atbrauca melna ārzemju mašīna, mēs apsēdāmies aizmugurējā sēdeklī.
— Tev mājās? — es jautāju, ievadot adresi. Un tad Laura pateica to, kas kļuva par pēdējo pilienu.
— Nē, Līn, kādas mājas? Es braucu pie Vitālija. Tas ir piepilsētā, tur tālāk ir kotedžu ciemats. Ievadi punktu, es tūlīt nosūtīšu ģeogrāfisko atrašanās vietu.
Es sastingusi ar telefonu rokā. No Rīgas centra līdz viņas mājām — 40 minūtes. Līdz kotedžu ciematam piektdienas vakarā sastrēgumos tie ir vismaz divas stundas un rēķins būs milzīgs.
— Laura, — es klusi teicu. — Es nebraukšu uz turieni, un apmaksāt taksometru līdz tavam mīļākajam es arī negrasos.
— Kādā ziņā? — viņa bija patiesi pārsteigta, ieplešot acis. — Tu ko, esi skopa? Tev taču ir piesaistīta korporatīvā karte, tu pati teici, ka firma maksā. — Firma — tā esmu es. Tā ir mana nauda. — Ak, nu beidz! Tu taču esi bagāta, — atskanēja tā pati sakrālā frāze. — Kas tev ir šie kapeikas? Man, iespējams, tiek lemta visas dzīves mīlestība! Neesi tāda.
Taksometra vadītājs delikāti klusēja, bet es atpakaļskata spogulī redzēju viņa uzmanīgās acis. Mani pārņēma nevis dusmas, bet auksta skaidrība. Es pēkšņi apzinājos visu situācijas absurdu. Pieaugušai sievietei, nogurušai pēc darba, jāmaksā par savas 47 gadus vecās draudzenes divu stundu braucienu pie vīrieša, lai viņa varētu tur izlikties par dāmu, kas ieradusies dārgā auto.
— Apturiet, lūdzu, mašīnu, — es teicu vadītājam. Mēs bijām kaut kur uz apvedceļa, lietus gāza aumaļām. — Tu ko? — Laura saspringa. — Izkāp. — Ko? Līn, tu esi traka? Kur es iešu lietū? — Tu brauksi pie Vitālija. Vai mājās. Vai kur tu gribi. Bet par savu naudu, izkāp no mašīnas. Es atceļu braucienu.
— Tu to nedarīsi, — viņa pasmaidīja, bet acīs pazibēja bailes. — Tas ir cūcīgi, mēs taču esam draudzenes. — Tieši tāpēc, ka es uzskatīju mūs par draudzenēm, es to pacietu gadiem. Bet neredzētā dāsnuma atrakcija ir slēgta. Tev ir nauda kartē? — Nav… Nu, tur ir 20 eiro. Līn, neesi muļķe! Braucam, es samirkšu!
Es pagriezos pret viņu un teicu to, kas man bija jāsaka pirms desmit gadiem:
— Laura, tev ir gandrīz piecdesmit gadi. Ja tev nav naudas taksometram, tu brauc ar vilcienu. Ja tu gribi skaistu dzīvi, tu uz to nopelni. Es vairs nebūšu tavu ilūziju sponsors. Ārā. Vadītājs ieslēdza avārijas gaismas, Laura izkāpa lēnām, ar tādu seju, it kā es viņai būtu nez ko pateikusi.
— Tu esi sīkumaina, — viņa izspļāva, aizcērtot durvis tā, ka mašīna sašūpojās. — Aizrīties ar savu naudu. Es skatījos, kā viņa stāv lietū, cenšoties atvērt lietussargu, un gaidīju, ka jutīšu vainu. Ierasto, lipīgo vainu, bet tās vietā nāca neticams atvieglojums. It kā es beidzot būtu nometusi to pašu čemodānu bez roktura.
— Kur braucam? — jautāja vadītājs. — Mājās, — es nopūtos. — Un ieslēdziet, lūdzu, mūziku skaļāk.
Situācija, kas notika ar mani, ir klasisks piemērs personīgo robežu pārkāpumam uz finansiālās nelīdzsvarotības fona. Kāpēc es cietu? Kāpēc jūs ciešat tādus cilvēkus blakus? Bailes no vientulības. Mums šķiet, ka “sens draugs labāks par diviem jauniem”. Mēs turamies pie kopīgām atmiņām, ignorējot realitāti. Bet pagātne nav valūta, ar kuru var apmaksāt pašreizējo rupjību.
“Labās meitenes” loma. Mūs audzināja būt dāsnām, palīdzēt vājajiem. Mēs uztveram atteikumu palīdzēt kā morālu noziegumu. Parazīti jūt šo nostādni no attāluma un spiež tieši uz “labestību”. “Tu taču mani neatstāsi?”, “Tu taču esi laba.”
Apkārtējo infantilizācija. Kad mēs maksājam par citu pieaugušu cilvēku, risinām viņa problēmas, mēs viņam nepalīdzam. Es gadiem neļāvu Laurai pieaugt, aizklājot viņas finansiālos caurumus. Kāpēc viņai saspringt, meklēt labāku darbu, ja ir Līna? Izsēdinot viņu no mašīnas, es, iespējams, pirmo reizi mūžā rīkojos ar viņu kā īsts draugs — ļāvu viņai saskarties ar realitāti.
Kā atpazīt, ka jūs izmanto?
Pārbaudiet savas attiecības pēc trim punktiem. Ja sakrīt vismaz divi — bēdziet.
Spēle vienos vārtos. Jūs vienmēr esat tikšanās iniciators, vienmēr maksājat, vienmēr klausāties. Ja jūs pārtrauksiet rakstīt un zvanīt, komunikācija pārtrauksies, līdz brīdim, kad cilvēkam no jums kaut kas būs vajadzīgs.
Robežu pārkāpšana zem vienkāršības maskas. “Atdod man uzvilkt kleitu”, “Iemet man naudu telefonā”, “Ak, samaksā, es vēlāk atdošu” (un neatdod). Tā nav vienkāršība, bet gan testēšana, cik tālu jūs ļausiet viņam iet.
Jūsu problēmu noniecināšana. Jūsu grūtības parazītam šķiet nenozīmīgas salīdzinājumā ar viņa “grandiozajām ciešanām”. Tālruni es nobloķēju tajā pašā vakarā. Bet sociālie tīkli atnesa man naida vilni. Laura uzrakstīja garu ierakstu par to, kā “nauda sabojā cilvēkus” un kā “labākā draudzene pameta viņu uz šosejas”.
Kopīgie paziņas sadalījās divās nometnēs. Daži man kaunināja: “Nu, nevar jau tā, viņa ir radoša būtne, viņai ir grūti.” Daži rakstīja privāti: “Beidzot! Mēs visi redzējām, kā viņa tevi izmanto.”
Pagāja pusgads, es nezinu, vai viņa toreiz aizbrauca pie Vitālija. Es nezinu, vai viņa atrada jaunu darbu, bet esmu pilnīgi pārliecināta: mans bankas konts sāka augt ātrāk, un, galvenais, man radās spēks. Enerģija, kas agrāk aizgāja melnajā caurumā, tagad palika man.
Es sapratu svarīgu lietu, īsta draudzība ir divu pieaugušu, pašpietiekamu cilvēku savienība. Ja viens visu laiku sēž otram uz kakla, tā nav draudzība, bet gan vezumu vadāšana.
Vai jums ir bijušas tādas “draudzenes”? Kā jūs domājat, vai es rīkojos nežēlīgi vai taisnīgi? Un vai ir iespēja saglabāt attiecības, ja starp jums ir finansiāla bedre?
