Es lēnām noliku tējas krūzi uz galda un vienkārši skatījos uz viņu. Virtuvē iestājās tāds neērts, smags klusums – likās, ka pat pulksteņa tikšķēšana pēkšņi kļuvusi skaļāka.
Guntis tikmēr sēdēja pretī, pilnīgi atslābis un pat nedaudz izgāzies krēslā. Viņš lūkojās uz mani ar tādu pašpārliecinātu smaidu, it kā nupat būtu man piedāvājis laimīgo loterijas biļeti, nevis savu klātbūtni.
— Tātad, ļauj man saprast, — es klusi iesāku, — tu mani tagad “piedod”? Tu, kurš mani pameta ar bērnu uz rokām un tukšu bankas kontu, tagad esi gatavs ienākt uz visu gatavu? Uz manu nopelnīto dīvānu, pie mana ledusskapja, manā mājā, kuru es uzbūvēju no pelniem, kamēr tu izklaidējies?
Guntis nedaudz sarāvās: — Inese, neesi tik skarba. Visi kļūdās. Es taču saku — es tev palīdzēšu! Tev taču vienai ir grūti. Sievietei vajag vīrieša plecu. Es pieskatīšu dzīvokli, salabošu visu. Mēs varētu dzīvot kā cilvēki.
Kurš šeit ir īstais saimnieks?
— Plecu? — es lēnām pārjautāju. — Gunti, kur tad bija tas tavs “vīrieša plecs”, kad dēlam tuvojās ziema un viņam nebija pat siltu zābaku? Tajā laikā es strādāju divos darbos — pa dienu birojā, bet vakaros vēlu mazgāju grīdas svešos namos, lai mums mājās būtu ko ēst.
Tajā brīdī tev likās, ka mana dzīve ir garlaicīga, un tu aizgāji meklēt savu “dzirksteli”. Bet tagad, kad esi palicis tukšā, tu pēkšņi atcerējies par mani? Tas neizklausās pēc vēlmes palīdzēt, tas izklausās pēc meklējumiem, kur atkal ērti iekārtoties uz sveša rēķina.
Viņa seja kļuva sarkana. — Tu vienmēr esi bijusi pārāk lepna! Domā, ka nauda tevi padara labāku? Es tev piedāvāju iespēju atkal kļūt par pilnvērtīgu sievieti ar vīrieti pie sāniem!
— Gunti, ņem savu kasti un dodies pie izejas, — es stingri noteicu, pieceldamās kājās. — Šajā mājā vīrietis nav “funkcija”, ko pieņem darbā par boršču. Un saimnieks te jau ir. Tā esmu es. Es pati izremontēju šo dzīvokli, pati nomaksāju rēķinus un pati lemju, kurš šeit drīkst gulēt. Un tu tajā sarakstā neesi pat pēdējā vietā.
Viņš piecēlās, nikni aizcirta savu instrumentu kasti un devās uz durvju pusi. — Nu, skaties pati, Inese! Sēdi viena tajos savos dārgajos kvadrātmetros! Redzēsim, cik ilgi tu būsi tik lepna. Nevienam normālam vecim tāda “priekšniece” nav vajadzīga! — viņš aizsvilies noteica, jau ejot pa kāpņu telpu.
Galīgais punkts un dārgā brīvība
Es aizvēru durvis un klusi pagriezu slēdzeni. Sirds joprojām nedaudz trīcēja, bet tas vairs nebija no satraukuma — tas bija milzīgs atvieglojums. Paskatoties spogulī, es ieraudzīju pavisam citu sievieti nekā pirms septiņiem gadiem. Tagad es skaidri zināju, ka pati tieku ar visu galā un man vairs nav jābaidās.
Guntis tā arī nesaprata, ka vislielākā vientulība ir tad, kad tev blakus ir cilvēks, uz kuru nevar paļauties. Tagad es jutos patiesi brīva un mierīga. Un mans krāns? Tas darbojās perfekti.
Vakarpusē saņēmu no Gunta īsziņu. Viņš rakstīja, ka es esot kļuvusi “stīva un materiālistiska”, taču viņš esot gatavs man dot vēl vienu iespēju un rītdien atnākt uz vakariņām, lai mēs “nopietni izrunātu mūsu kopīgo nākotni”.
Izlasot šo ziņu, man pat vairs negribējās dusmoties. Man kļuva baisi par to, cik ļoti cilvēks var būt pazaudējis realitātes sajūtu un pašcieņu. Es viņu vienkārši nobloķēju un izdzēsu saraksti, nepagodinot ar atbildi.
Šis stāsts ir spilgts piemērs tam, ka nevajag ļaut pagātnes rēgiem ienākt tavā šodienas laimē tikai aiz žēluma vai ieraduma. Ja vīrietis savulaik ir spējis tevi pamest grūtākajā brīdī, viņa solījumi “salabot plauktu” nav nekas vairāk kā mēģinājums atrast ērtu ostu, kad pašam jūra kļuvusi par vētrainu.
Tādos vīriešos kā Guntis patiesai cieņai pret sievieti parasti nav vietas – tur pirmajā vietā vienmēr būs tikai paša ērtības. Labākais, ko mēs varam darīt šādās situācijās, ir uzticēties savai intuīcijai un nebaidīties pielikt punktu pagātnei. Dzīve ir pārāk īsa, lai kļūtu par pagaidu patvērumu kādam, kurš reiz tevi bez sirdsapziņas pārmetumiem pameta vienu ar visām problēmām.
Ļoti labi uzrakstīts! Dzīve tiešām ir neprognozējama. Paldies par šo stāstu, lika aizdomāties par savu pagātni.