Attēlam ilustratīva nozīme
Pārdomas, kas lika “uzķerties”
Viņa tikai klusējot pamāja ar galvu, pat neskatoties uz viņu. Kad oficiants atgriezās, viņa nopīkstināja karti. Rēķins bija divsimt piecdesmit eiro. Valdis viņu pavadīja līdz pat restorāna izejai, joprojām izrādīdams pārspīlētu godbijību, klanīdamies un solīdams piezvanīt jau rīt no rīta. Mārīte iesēdās taksometrā un dziļi nopūtās. Pa ceļam uz mājām, skatoties uz naksnīgajām ielām, viņa mēģināja racionāli izanalizēt notikušo. Vīrietis aizmirsa maku? Jā, teorētiski tas ir iespējams. Tomēr kaut kur pakrūtē brieda arvien spēcīgāka, nepatīkama sajūta.
Nākamajā rītā viņa, vēlēdamies kliedēt šaubas, aizsūtīja viņam īsu ziņu. Tā netika piegādāta. Viņa pamēģināja piezvanīt – tālrunis bija izslēgts vai ārpus uztveršanas zonas. Kad viņa pēcpusdienā iegāja iepazīšanās vietnē, Valda profils bija vienkārši izgaisis. Lietotājs izdzēsts. Mārīte lēnām apsēdās uz dīvāna un nolika tālruni uz galda. Viss kļuva skaidrs. Solīdais uzņēmējs, dārgais pulkstenis (kas, visticamāk, bija pakaļdarinājums), ietekmīgie paziņas – tas viss bija bijis tikai lētas dekorācijas. Labi iestudēta izrāde vienam mērķim: bez maksas un ar vērienu paēst restorānā uz sveša rēķina.
Viņa sēdēja un detaļās atcerējās visu vakaru: kā viņš bez šaubīšanās izvēlējās dārgākos ēdienus, cik meistarīgi un teatrāli viņš tēloja izbrīnu par pazudušo maku, cik ērti viņa “šoferis” nebija sazvanāms. Viss bija izplānots līdz pēdējam sīkumam. Šis cilvēks acīmredzami nebija šādu shēmu uzsācis pirmo reizi. Viņa ziņkārības pēc atvēra savu bankas lietotni un vēlreiz paskatījās uz pēdējo maksājumu. Divsimt piecdesmit eiro. Par vakaru ar profesionālu krāpnieku.
Kā atgādinājums un mācība manām vienaudzēm
Tomēr visvairāk viņu nesāpināja naudas zaudējums. Mārīte strādāja atbildīgā amatā un labi pelnīja, tāpēc šī summa viņu nekādi neietekmēja. Gruzdēja kas pavisam cits – viņa, pieredzējusi sieviete, kura ikdienā nodarbojās ar skaitļiem, sarežģītiem dokumentiem un juridiskām niansēm, bija tik viegli ļāvusi sevi apmuļķot šādai lētai provinciālai izrādei. Viņa nebija pamanījusi viltu aiz skaistā, spožā iesaiņojuma.
Mārīte tomēr nolēma nereaģēt emocionāli. Viņa uzrakstīja formālu sūdzību iepazīšanās vietnes administrācijai un pievienoja sarakstes ekrānuzņēmumus, lai gan zināja, ka tas maz ko līdzēs. Pēc dienas viņa izdzēsa savu profilu pavisam. Pietika. Nekādu iepazīšanās vietņu vairs. Lai citas draudzenes stāsta savus veiksmes stāstus par pasakainiem romāniem no interneta dzīlēm. Viņas pieredze bija izvērtusies pavisam citāda.
Pēc nedēļas, sēžot pusdienās ar savu labāko kolēģi, viņa beidzot saņēmās un izstāstīja šo atgadījumu. Kolēģe nemaz neizskatījās pārsteigta un skaļi iesmējās.
– Mārīt, bet tas taču ir mūsdienu žanra klasiķis! To sauc par “restorāna klaunu”. Viņu pēdējā laikā ir savairojies vesels leģions. Viņu taktika ir vienkārša un nejauka: viņi izvēlas vientuļas, veiksmīgas un solīdas sievietes nobriedušā vecumā. Viņi zina, ka tādām sievietēm būs pārāk neērti rīkot publiskas scēnas dārgos restorānos un ka viņām vienmēr būs nauda rēķina apmaksai. Tu neesi ne pirmā, ne pēdējā, kas uz to uzķērusies.
Mārīte rūgti pasmīnēja un malkoja savu tēju. Jā, mācība bija gūta. Tā izvērtās dārga, taču savā ziņā ļoti noderīga un atvēra acis uz pasaules realitāti. Tikmēr Valdis, visticamāk, jau bija noskatījis savu nākamo “partneri” citā vietnē. Viņš noteikti atkal uzvilka savu uzvalku, nopulēja viltoto pulksteni un devās pusdienot uz kādas citas cerību pilnas sievietes rēķina. Tikai tagad Mārīte skaidri zināja vienu: solīds ārējais tēls un skaisti, literāri vārdi vēl nekādā veidā negarantē cilvēka godīgumu.
