Vienā no savām intervijām pazīstamais aktieris un producents Aleksejs Guskovs izteica frāzi, kas daudziem cilvēkiem lika aizdomāties: “Esmu izsvītrojis vārdu “piedošana” no savas dzīves.” Kas tad slēpās aiz šiem vārdiem?
Intervijas laikā, kad viņam bija 65 gadi, skatuves mākslinieks atklāja, ka ar gadiem viņa dzīves vērtības kļuvušas stingrākas. Viņš vairs nepieņemot savā tuvumā ne godīguma trūkumu, ne liekulību. Ar pārliecību viņš teica: “Zinu, kas ir godprātība, pieklājība un taisnīgums — un tam, kas nav ar to saderīgs, manā dzīvē vairs nav vietas.”
“Visu, kas neatbilst godīguma, taisnīguma un ētikas principiem, es vienkārši vairs nelaižu savā dzīvē,” intervijā atzina Aleksejs. “Kādreiz ticēju, ka katrs dzīves notikums palīdz augt. Ka ikviens sastaptais cilvēks ir kā skolotājs — rāda, māca, veido. Bet ar laiku sapratu: ne visi, ko satiekam, nes vērtīgas atziņas. Daži vienkārši nogurdina vai liek apšaubīt sevi. Ir svarīgi to atpazīt un laikus pieņemt veselīgus lēmumus.”
“Tagad es vienkārši aizeju. Atkāpjos malā. Izdzēšu šādus cilvēkus no savas dzīves un atmiņām. Es ar viņiem nesveicināšos, nelūgšu palīdzību un nepalīdzēšu. Pieredze – jā, paldies. Bet mēs nekļūsim par draugiem,” viņš piebilda.
Šie vārdi izklausās skarbi un pat provocējoši. Galu galā, mums kopš bērnības mācīts, ka piedošana ir drosmes, mīlestības un garīgā brieduma izpausme. Tomēr Guskova teiktais rezonē ar daudzu citu cilvēku pieredzi.
Ar gadiem nāk izpratne: ne katru dzīves epizodi var saukt par vērtīgu pieredzi. Ne vienmēr ir pareizi turpināt attiecības ar cilvēku, kurš ir pievīlis tavu uzticību, cerot, ka viņš mainīsies. Dažkārt veselīgākais solis ir pieņemt situāciju un iet tālāk — ar mieru sevī.
Attiecības ar negodīgiem un necienīgiem cilvēkiem ir dzīves izšķiešana. Jaunībā var un vajag citiem dot iespēju, bet ar vecumu nāk apziņa – tas nav tā vērts.
Nepārspīlējot var teikt – daudzi ir piedzīvojuši, ka, parādot labvēlību un piedodot, gaidītais atvieglojums tomēr nepienāk. Dažkārt piedošana, lai arī labi domāta, noved pie vēl lielākas iekšējas pretestības un pārdomām par to, vai tas bija pareizais solis.
Slavenais rakstnieks un domātājs Ļevs Tolstojs uzskatīja, ka piedošana bieži vien ir kaut kas līdzīgs attaisnošanai, piemēram, kad tu uzņemies vainu par kāda cita rīcību. Tas ir tā, it kā tu burtiski atteiktos no patiesības ilūzijas saglabāšanas vārdā.
Bet Guskovs savukārt saka:
Šķir otru lapu, lai lasītu raksta turpinājumu…
