Izsvītroju vārdu “piedošana” no savas dzīves: kāpēc ne vienmēr vajadzētu piedot citiem

“Paldies par mācību, bet neko vairāk nevajag. Draudzības nebūs.”

 

Aktieris nerunā par pretenzijām, bet gan par skaidrību un pieņemšanu. Par to, kā ar laiku cilvēks sāk labāk saprast sevi un savas robežas. Par to, ka nav nepieciešams palikt attiecībās vai situācijās, kurās pazūd miers vai kur jūties nesaprasts.

Viņš uzsver, cik svarīgi ir izvēlēties savu labsajūtu, nevis ļaut apkārtējiem noteikt, kā tu jūties. Dažreiz tas nozīmē klusi attālināties – bez pārmetumiem, vienkārši tāpēc, ka sevis pasargāšana arī ir mīlestības veids.

Daudzi, īpaši sievietes, tiek audzināti ar attieksmi, ka piedošana ir tikums. Būt iejūtīgam, pacietīgam, saprast visu un nesūdzēties. Bet cik bieži tas noved tikai pie jauniem aizvainojumiem un sāpīgas vilšanās?

Jaunībā mēs bieži ticam, ka cilvēki spēj mainīties. Taču ar laiku kļūst skaidrs – ne visi to vēlas vai spēj. Un tad nāk izpratne, ka piedošana ne vienmēr ir vienīgais ceļš. Dažkārt visgudrākais, ko varam darīt, ir mierīgi no kāda attālināties – ne aiz aizvainojuma, bet cieņas un rūpju pret sevi dēļ.

Un tā arī ir Guskova nostājas būtība. Runa nav par atriebību, bet gan par cieņu un saprātīgu skatījumu uz lietām.

Kur ir šī robeža – piedot vai atstāt pagātnē? Kā noteikt brīdi, kad pienācis laiks “aizvērt durvis”?

Varbūt pareizais ceļš ir aizstāt vārdu “piedošana” ar vārdu “atbrīvošanās”? Atbrīvojoties no sāpēm, gaidām un mēģinājumiem labot citus?

Bet ko par jēdzieniem “piedošana” un “atbrīvošanās” domājat jūs? Pastāstiet, lūdzu, komentāros. Ja jums šis raksts šķita noderīgs, atzīmējiet to ar “patīk” un dalieties ar draugiem sociālajos tīklos!