Mana aizbraukšana uz Taizemi
— Līga, nu kur ir majonēze? Rasols ir sauss, nevar apēst. — Māris sauca no viesistabas, pārskaņojot Jaungada koncertu televizorā.
Es stāvēju pie izlietnes līdz elkoņiem putās. Pulkstenis rādīja 23:50. Līdz manai četrdesmit devītās dzimšanas dienas beigām bija atlikušas tieši desmit minūtes.
Desmit minūtes. Lai nomazgātu no sevis ceptas pīles smaržu. Novilktu priekšautu, kurā biju pavadījusi pēdējās divpadsmit stundas. Un izietu pie viesiem ar smaidu. Rokas zem karstā ūdens bija sarkanas, manikīrs, kas uztaisīts pirms trim dienām, bija neatgriezeniski sabojāts ar biešu rīvi.
Viesistabā nokrakšķēja korķis. Meitas priecīgais spiedziens, vīra dobjie smiekli, stikla šķindoņa.
— Ar nākamo! Urā! — atskanēja no istabas.
Es noslaucīju rokas ar papīra dvieli. Iemetu skatienu spogulī priekšnamā. No tā uz mani lūkojās nogurusi sieviete ar izplūdušu skropstu tušu. Šajā dienā es saņēmu dāvanā no vīra jaunu blenderi (“vecais taču pavisam nevelk, Līg”), bet no meitas — dvieļu komplektu.
Neviens nav vainīgs. Vienkārši tā sakrita. Ka tu piedzimsti 31. decembrī, tavi personīgie svētki izšķīst kopējā haosā. Tu neesi jubilāre. Tu esi pavāre, oficiante, trauku mazgātāja un ledusskapja menedžere. Es ienācu istabā ar salātu bļodu rokās tieši tajā brīdī, kad beidzās Jaungada uzruna.
— O, mammu, beidzot! — Paula, mana divdesmit trīs gadus vecā meita, pat nepagriezās, neatraujoties no viedtālruņa ekrāna. — Pabīdies drusku, tu aizsedz eglīti, es filmēju video.
Māris man pasniedza glāzi:
— Nu, māt, aiziet. Par visu labo. Lai nākamajā gadā mēs beidzot atjaunotu virtuvi, citādi priekš cilvēkiem ir neērti.
Es klusējot atdzeru malku. Dzēriens bija silts. Manu dzimšanas dienu neviens pie galda vairs neatcerējās — tosts par mani bija neveikli pateikts vēl pulksten sešos vakarā, starp desas griešanu un olu vārīšanu.
Rīts, kas visu mainīja
Pirmais janvāris ir gada klusākais laiks. Pilsēta guļ. Es pamodos pirmā, kā parasti, astoņos no rīta. Virtuvē — kalns netīro trauku, ar ko es nespēju tikt galā naktī. Es ielēju sev kafiju, paņēmu telefonu un atvēru ziņu lentu. Kā pirmais ieraksts izleca Paulas fotogrāfija. Uzņemta mūsu svētku galds. Centrā starojoša Paula jaunā kleitā, blakus apmierināts Māris. Skaisti, spilgti, filtri uzgriezti uz maksimumu. Bet sānā, pašā kadra stūrī, ne fokusā — kaut kāda pelēka ēna.
Es palielināju attēlu. Tā biju es. Mājas halātā (nepaspēju pārģērbties priekš foto). Ar tukšu, netīru šķīvi rokās, ko es tieši vācu no galda. Manas acis bija aizvērtas, mute puspavērta, mati izspūruši. Es neizskatījos kā mājas saimniece. Ne kā tā vakara jubilāre. Es izskatījos kā apkalpojošais personāls, kas nejauši iekļuvis kungu hronikas kadrā.
Paraksts zem foto vēstīja:
«Laimīgu Jauno 2025. gadu! Lai tas ir tikpat gards un mājīgs! P.S. Paldies mammītei par galdu, pārēdāmies 😋💕»
Sirds notrīsēja. Ne aiz aizvainojuma. Bet aiz skaidrības. Es sēdēju tajā pašā virtuvē, kuras remontu mēs plānojām jau trīs gadus. Skatījos uz atlobījušos skapīša fasādi. Kontā, ko mēs saucām par “Virtuves fondu”, gulēja 3 800 EUR. Es tos atliku no katras algas. Liedzu sev labus apavus. Nevedāmies atvaļinājumā. Māris pielika no prēmijām, bet pamatu savācu es.
Es pārnesu skatienu uz izlietni, kas pilna ar šķīvjiem. Atcerējos vakardienas blenderi dāvanā. Atcerējos, kā Māris atdeva kaimiņam mūsu trepes un aizmirsa paņemt, un man nācās karināt aizkarus, balansējot uz šūpojoša ķebļa.
— Paldies mammītei par galdu… — es nočukstēju.
Iekšpusē kaut kas nočirkstēja. Klusi tā, kā lūzt sauss zars zem sniega. Es atvēru bankas lietotni. Ieguldījums “Sapņu īstenošanai” (tā es pārdēvēju “Virtuvi” pirms gada). Es uzspiedu “Slēgt ieguldījumu”. Nauda iekrita kartē. Pirksti kustējās mierīgi un precīzi. Tūrisma operatora mājaslapa. Pēdējā brīža ceļojums. Taizeme, Puketa. Izlidošana 3. janvārī. Viesnīca 4 zvaigznes, brokastis, pirmā līnija.
Cena kodās, bet man bija vienalga. Ievadīju pases datus. Uzspiedu “Apmaksāt”. Dzing. Norēķins veiksmīgs.
“Ar kuru kāju tu esi piecēlusies?”
Virtuvē, žāvājoties, ievēlās Māris.
— O, Līga, tu jau esi piecēlusies? Pagatavo kafiju? Un tur palika pāri kaut kāds sagrieztais? Galva smaga…
Es lēnām noliku telefonu uz galda ar ekrānu uz leju.
— Kafija ir burkā, Māri. Tējkanna uz plīts. Bet sagriezto es tūlīt izmetīšu, tas ir apžuvis.
Vīrs sastinga ar atvērtu muti, nenogādājot roku līdz sānam.
— Kas tev ir? Ar kuru kāju tu esi piecēlusies? Tie taču ir svētki.
— Māri, — mana balss skanēja dīvaini, zemu, es pati to neatpazinu. — Es negatavošu kafiju. Un virtuvi mēs neremontēsim.
— Kā tādā ziņā? — viņš beidzot pilnībā pamodās. — Nauda taču ir ieguldījumā, mēs vienojāmies februārī saukt brigādi.
— Naudas nav, — es teicu, skatoties viņam tieši acīs. — Es to iztērēju. Pirms piecām minūtēm.
— Kur? — viņa balss aizlūza tā, ka blakus istabā iekustējās pamodusies Paula. — Līga, tu ko, pārsūtīji kādam?!
— Nē, Māri. Es nopirku ceļazīmi. Uz Taizemi. Uz divām nedēļām. Aizlidoju parīt. Viena.
Virtuves durvīs parādījās miegainā Paula.
— Mamm, tēt, kāpēc jūs trokšņojat? Ļaujiet gulēt…
Māris pagriezās pret viņu:
— Tava māte… viņa naudu virtuvei iztērēja kaut kādai Taizemei.
Vīrs gaidīja virtuves remontu, bet es nopirku vienvirziena biļeti: kāpēc es nenožēloju
Paula iepleta acis:
— Mamm, tas ir joks? Tu nopietni? Un kā ar manu izlaidumu? Mēs taču gribējām klāt galdu šeit, ar jaunu iekārtu…
Es skatījos uz viņiem. Uz vīru izstieptās treniņbiksēs. Uz meitu, kura uztraucās par fonu fotogrāfijām. Un sapratu: ja es tagad attaisnošos, ja atkāpšos kaut par soli — es pazudīšu pavisam. Pārvārtīšos par to pelēko ēnu no fotogrāfijas uz visiem laikiem.
— Es nejokoju, — es atbildēju. — Un jā, Māri. Blenderi es pārdošu, nopirkšu sev saules aizsargkrēmu. Jo es neesmu virtuves kombains. Esmu es. Un man vakar bija dzimšanas diena.
— Tu domā tikai par sevi. Mēs esam ģimene vai kas? Tu mūs pamet svētkos? A kurš gatavos? Mums ciemiņi piektajā datumā.
— Lūk, jūs arī pagatavosiet, — es piecēlos no galda. — Vai pasūtīsiet. Tā tagad ir jūsu atbildība. Bet es eju krāmēt čemodānu.
Es izgāju no virtuves, ar muguru jūtot viņu apmulsušos skatienus. Gaiss dzīvoklī zvanīja. Tas bija kaut kas pilnīgi jauns. Es aizvēru guļamistabas durvis. Izņēmu no skapja čemodānu uz ritenīšiem. Aiz durvīm plosījās vētra. Es dzirdēju frāžu atlūzas: “…pavisam traka palikusi”, “tas ir vecuma dēļ, laikam”, “tēt, nu parunā ar viņu, tas taču ir murgs”.
Viņi neticēja. Domāja, ka tas ir paraugdemonstrējums. Ka tagad es iziešu, atvainošos, brīnumainā kārtā atgūšu naudu un stāšos pie plīts cept kotletes. Es atvēru skapi. Ziedains sarafāns. Uzvilkts vienu reizi, pirms trim gadiem vasarnīcā. Čemodānā. Peldkostīms. Pirkts “katram gadījumam” un ne reizi nav redzējis jūru. Čemodānā. Cepure ar platām malām. Paula reiz to nosauca par “kolhozu”. Tagad šī cepure man šķita kā kronis.
Telefons nozvanīja. Ziņa no Ineses, manas skolas draudzenes.
«Līga, ar pagājušajiem! Kā nosvinējāt? Dzīva pēc gatavošanas?»
Es pasmaidīju un uzrakstīju atbildi:
«Inese, tev ir derīga ārzemju pase?»
«Nu jā, līdz 27. gadam. A kas?»
«Kravājies. Es lidoju uz Taizemi parīt. Apmaksāju viesnīcu. Biļeti nopirksi pati? Tur ir pēdējā brīža.»
Trīs minūtes klusuma. Trīs punkti, kas lec uz ekrāna. Tad zvans.
— Tu nopietni? — Ineses balss drebēja no smiekliem un neuzticības.
— Esmu pilnīgi nopietna, Inese. Pirmo reizi divdesmit gadu laikā. Lidojam?
“Mamm, tu esi skaista”
Puketas lidosta mūs sagaidīja ar mitru sutoņu, kas smaržoja pēc ziediem un garšvielām. Pirmās divas dienas es vienkārši gulēju. Modos tikai, lai padzertu ūdeni un apēstu mango. Es neņēmu telefonu, ignorējot desmitiem neatbildētu zvanu no Māra un Paulas. Kurjera lietotnē valdīja haoss. Es lasīju to pa diagonāli un liku telefonu tālāk. Bet trešajā dienā es uzvilku to pašu sarafānu un izgāju pie jūras.
Ūdens bija silts, kā svaigs piens. Es apgūlos uz muguras, izplētu rokas un skatījos debesīs. Tās bija caururbjoši zilas. Galvā bija tukšums un skaidra skaņa. Nekādu produktu sarakstu. Nekādas veļas mazgāšanas. Nekādu domu par to, ko par mani domās kaimiņi vai radinieki. Vakarā mēs ar Inesi sēdējām kafejnīcā pie ūdens. Man bija jauna balta kleita, pirkta vietējā bodītē. Āda jau mazliet pieskārusies iedegumam, mati izbalējuši un gulēja nevīžīgos viļņos.
— Nofotografē mani, — es lūdzu Inesi.
Ne stūrī. Ne ar netīru šķīvi. Bet šādi — ar kokosriekstu sulas glāzi, ar smaidu, no kura ap acīm savācas krunciņas. Bet acis… Es ievietoju foto tīklā. Bez filtriem. Paraksts: «Mans personīgais Jaunais gads iestājās 3. janvārī. Paldies man par dāvanu.»
Komentāri sāka birt nekavējoties. Kolēģi rakstīja “Oho!”, “Redz nu, Līga!” . Bet es negaidīju viņus. Paula uzlika “patīk” pēc stundas. Un uzrakstīja privātā ziņā:
«Mamm, tu esi skaista. Tētis ir puktīgs, ēd pelmeņus. Bet… kleita tev piestāv.»
Es pasmaidīju. Tā bija pirmā plaisa viņu aizsardzībā.
Atgriešanās
Divas nedēļas aizlidoja kā viens elpas vilciens. Es atgriezos mājās iedegusi, ar to pašu dzelteno čemodānu (vecais tomēr salūza, nācās nopirkt jaunu) un mīnus trim kilogramiem.
Atslēga slēdzenē griezās grūti. Dzīvoklis sagaidīja ar klusumu un putekļu smaržu.
Priekšnamā bija tumšs. Virtuvē dega gaisma.
Māris sēdēja pie galda tukša šķīvja priekšā. Virtuve bija… tā pati. Vecā, ar nolobījušos fasādi. Remonta nebija. Bet kaut kas bija mainījies.
Uz galda nebija trauku kalns.
Izlietnē bija tīrs.
Viņš pacēla acis uz mani. Neskuvies, netīrā T-kreklā.
— Atbrauci? — balss bija aizsmakusi.
— Atbraucu.
Es noliku čemodānu. Iekšpusē savilkās atspere. Gaidīju kliedzienu. Pārmetumus par naudu.
— Tur… tas… — viņš pamāja uz plīti. — Es kartupeļus uzcepu. Un siļķi nopirku. Ēdīsi?
Es paskatījos uz pannu.
Kartupeļi bija piedeguši, sagriezti greizās šķēlēs, dažāda biezuma.
Siļķe gulēja tieši plastmasas veikala iepakojumā.
Maize sagriezta kaut kā.
Bet tas bija ēdiens, kas pagatavots man.
— Ēdīšu, — es teicu un apsēdos pie galda.
Mēs ēdām klusējot. Pēc tam Māris, neskatoties uz mani, norūca:
— Paula izvācās. Izīrēja dzīvokli ar puisi. Saka, ka mums ir šauri.
Es pamāju. Tam bija jānotiek. Mana bēgšana vienkārši paātrināja laiku.
— Bet nauda… — viņš saminstinājās, urbinot ar dakšiņu eļļas audumu. — Lai paliek nauda. Es te padomāju… Varbūt vienkārši nomainīsim fasādes? Un virsmu. Pats nomainīšu. Rokas taču ir.
Es paskatījos uz viņu uzmanīgi.
Pirmo reizi ilgā gadu laikā es redzēju nevis “vīru-nosaukumu”, nevis pierasto mēbeli, bet gan cilvēku. Apjukušu, nedaudz vainīgu, bet savu.
Viņš nekļuva par ideālu princi. Viņš man neuzdāvināja miljonu rožu. Bet viņš uzcepa tos nabaga kartupeļus un samierinājās ar to, ka es vairs neesmu ērta.
— Nomainīsim, Māri, — es teicu, uzliekot savu roku uz viņa rokas. — Tikai ne tagad. Tagad es gribu tēju. Un zini ko?
Es ieturēju pauzi.
— Es to neuzvārīšu. Pagatavo pats.
Viņš pārsteigts pacēla uzacis, bet klusējot piecēlās un aizgāja pie tējkannas.
Es sēdēju pie galda, skatījos uz savu iedegušo roku uz izbalējušā eļļas auduma. Virtuve palika veca. Bet dzīve tajā sākās jauna.
A vai jūs kādreiz esat jutuši sevi kā neredzamu cilvēku savos svētkos? Un vai jūs spētu tā — iztērēt “virtuves” uzkrājumus sev, lai atgūtu savu seju? Vai uzskatāt, ka ģimene ir svarīgāka par personīgajām vēlmēm? Dalieties komentāros, man tiešām ir svarīgi zināt.
Meitenes, ja iekšpusē kaut kas notrīsēja — sekojiet, lai mūs, “neērtās”, ieraudzītu!
