Es atgriezos mājās iedegusi, ar to pašu dzelteno čemodānu (vecais tomēr salūza, nācās nopirkt jaunu) un mīnus trim kilogramiem.
Atslēga slēdzenē griezās grūti. Dzīvoklis sagaidīja ar klusumu un putekļu smaržu.
Priekšnamā bija tumšs. Virtuvē dega gaisma.
Māris sēdēja pie galda tukša šķīvja priekšā. Virtuve bija… tā pati. Vecā, ar nolobījušos fasādi. Remonta nebija. Bet kaut kas bija mainījies.
Uz galda nebija trauku kalns.
Izlietnē bija tīrs.
Viņš pacēla acis uz mani. Neskuvies, netīrā T-kreklā.
— Atbrauci? — balss bija aizsmakusi.
— Atbraucu.
Es noliku čemodānu. Iekšpusē savilkās atspere. Gaidīju kliedzienu. Pārmetumus par naudu.
— Tur… tas… — viņš pamāja uz plīti. — Es kartupeļus uzcepu. Un siļķi nopirku. Ēdīsi?
Es paskatījos uz pannu.
Kartupeļi bija piedeguši, sagriezti greizās šķēlēs, dažāda biezuma.
Siļķe gulēja tieši plastmasas veikala iepakojumā.
Maize sagriezta kaut kā.
Bet tas bija ēdiens, kas pagatavots man.
— Ēdīšu, — es teicu un apsēdos pie galda.
Mēs ēdām klusējot. Pēc tam Māris, neskatoties uz mani, norūca:
— Paula izvācās. Izīrēja dzīvokli ar puisi. Saka, ka mums ir šauri.
Es pamāju. Tam bija jānotiek. Mana bēgšana vienkārši paātrināja laiku.
— Bet nauda… — viņš saminstinājās, urbinot ar dakšiņu eļļas audumu. — Lai paliek nauda. Es te padomāju… Varbūt vienkārši nomainīsim fasādes? Un virsmu. Pats nomainīšu. Rokas taču ir.
Es paskatījos uz viņu uzmanīgi.
Pirmo reizi ilgā gadu laikā es redzēju nevis “vīru-nosaukumu”, nevis pierasto mēbeli, bet gan cilvēku. Apjukušu, nedaudz vainīgu, bet savu.
Viņš nekļuva par ideālu princi. Viņš man neuzdāvināja miljonu rožu. Bet viņš uzcepa tos nabaga kartupeļus un samierinājās ar to, ka es vairs neesmu ērta.
— Nomainīsim, Māri, — es teicu, uzliekot savu roku uz viņa rokas. — Tikai ne tagad. Tagad es gribu tēju. Un zini ko?
Es ieturēju pauzi.
— Es to neuzvārīšu. Pagatavo pats.
Viņš pārsteigts pacēla uzacis, bet klusējot piecēlās un aizgāja pie tējkannas.
Es sēdēju pie galda, skatījos uz savu iedegušo roku uz izbalējušā eļļas auduma. Virtuve palika veca. Bet dzīve tajā sākās jauna.
A vai jūs kādreiz esat jutuši sevi kā neredzamu cilvēku savos svētkos? Un vai jūs spētu tā — iztērēt “virtuves” uzkrājumus sev, lai atgūtu savu seju? Vai uzskatāt, ka ģimene ir svarīgāka par personīgajām vēlmēm? Dalieties komentāros, man tiešām ir svarīgi zināt.
Meitenes, ja iekšpusē kaut kas notrīsēja — sekojiet, lai mūs, “neērtās”, ieraudzītu!
