Reizēm mēdz būt tā, ka vienai sievietei dēls dzīvo tūkstošiem kilometru attālumā, bet katru vakaru atrod laiku piezvanīt un painteresēties, kā viņai klājas.
Savukārt citas mātes bērni dzīvo aiz sienas, bet pat nepaprasa, vai viņai kaut kas nepieciešams, kad dodas iepirkties.
Uz svētkiem atnāks, pasmaidīs, apēdīs salātus, steigā nomurminās: “Mamm, turi burās,” — un pazudīs līdz nākamajam brīdim, kad vajadzēs ko parakstīt, nogādāt vai aizdot.
Ar laiku kļūst skaidrs, ka bērni var atrasties fiziski tuvu, bet būt emocionāli attālināti. Viņi attālinās nevis ar rīcību, bet uzmanības trūkuma dēļ. Tas nenozīmē, ka viņi ir slikti – vienkārši laika gaitā saikne starp vecākiem un bērniem kļūst vājāka. Tā nepārtrūkst pēkšņi, bet pakāpeniski mazinās – klusuma un nepamanītas vajadzības dēļ.
Un, lūk, tu sēdi pie loga, atmiņā pārcilā viņu bērnību – kā viņiem nebija viegli, kā tu negulēji naktīs, mazgāji, rūpējies, sargāji. Un tagad tu gaidi. Tik ļoti gribas kaut īsu zvanu, pāris vārdu. Bet vietā – tikai klusums.
Lai izvairītos no attālināšanās un vientulības nākotnē, ir vērtīgi laikus pamanīt pirmās pazīmes. Tās nav uzkrītošas – drīzāk līdzīgas vieglam caurvējam: nemanāmas, bet jau jūtamas. Viena no šīm pazīmēm ir vājināta saikne ar bērniem. Ja to ignorē, vēlāk var būt grūtāk atjaunot tuvību.
1. Jūs joprojām mēģināt izpelnīties viņu mīlestību
Ja visu dzīvi esat veltījusi bērniem, cenšoties būt labākā mamma, atsakoties no sūdzībām un vienmēr paliekot pacietīga, tad, iespējams, esat pieradusi dzīvot pasaulē, kur mīlestība šķiet kaut kas, kas jāpierāda ar darbiem. Tagad, bērniem pieaugot, jūs turpināt rūpēties, atbalstot mazbērnu audzināšanā, gatavojot iemīļotus ēdienus un esot vienmēr līdzās. Taču mīlestība nav jāizpelnas — tā vienkārši ir.
Ilgstoši uzņemoties rūpes par citiem, var rasties sajūta, ka jūs tiekat uztverta tikai kā resursu avots. Šādā brīdī ir svarīgi atgādināt sev, ka arī jums pienākas uzmanība un emocionāls atbalsts.
2.Jūsu viedoklis vairs netiek ņemts vērā
Ja uz jūsu teikto reaģē ar frāzēm kā „Mamm, nesāc” vai „Tā nav tava darīšana”, tā vairs nav tikai attālība, bet dialogs tiek pārtraukts. . Mīlošā ģimenē mātes viedoklis paliek svarīgs. Ja ilgstoši esat klusējusi, lai saglabātu mieru, tas varēja novest pie tā, ka jūs pārstāja uztvert nopietni un galu galā vairs neklausās.
3.Jūs cenšas „pārveidot”
Ja pieaugušie bērni bieži aicina jūs būt klusākai vai „neiejaukties”, tas var radīt sajūtu, ka jūsu pieredze un jūtas netiek līdz galam sadzirdētas. Šādās situācijās viņiem var būt vieglāk distancēties, nekā mēģināt pieņemt jūs kā personību ar savu pārliecību un dzīves redzējumu. Reizēm šī attālināšanās notiek klusi, atstājot aiz sevis vien nepabeigtas sarunas un frāzes kā: „Mamm, tu jau atkal…”
4.Jūs baidāties runāt vairāk nekā vajag
Dažkārt jūs cenšaties būt nemanāma — neuztraukt, netraucēt, nelūgt, lai neesat kādam par apgrūtinājumu. Ne jau tāpēc, ka nevēlaties sazināties, bet tāpēc, ka esat iemācījusies būt pašpietiekama. Taču ar laiku citi pierod, ka jūs visu darāt pati, un aizmirst, ka arī jums vajag atbalstu un klātbūtni — ne tikai tad, kad lūdzat palīdzību.
