Attālums ne vienmēr nosaka tuvību. Viens dēls, dzīvojot tūkstošiem kilometru prom, katru vakaru atrod brīdi, lai sazvanītu māti, kamēr citi bērni, mājojot turpat kaimiņos, pat neiedomājas pajautāt, vai viņai nav vajadzīga palīdzība.
Viņu vizītes svētkos ir tikai formālas — ātras vakariņas, pāris pieklājības frāžu un atgriešanās pie mātes tikai tad, kad pašiem rodas kāda vajadzība vai jānokārto dokumenti.
Ar laiku kļūst skaidrs, ka bērni var atrasties fiziski tuvu, bet būt emocionāli attālināti. Viņi attālinās nevis ar rīcību, bet uzmanības trūkuma dēļ. Tas nenozīmē, ka viņi ir slikti – vienkārši laika gaitā saikne starp vecākiem un bērniem kļūst vājāka. Tā nepārtrūkst pēkšņi, bet pakāpeniski mazinās – klusuma un nepamanītas vajadzības dēļ.
Un, lūk, tu sēdi pie loga, atmiņā pārcilā viņu bērnību – kā viņiem nebija viegli, kā tu negulēji naktīs, mazgāji, rūpējies, sargāji. Un tagad tu gaidi. Tik ļoti gribas kaut īsu zvanu, pāris vārdu. Bet vietā – tikai klusums.
Lai izvairītos no attālināšanās un vientulības nākotnē, ir vērtīgi laikus pamanīt pirmās pazīmes. Tās nav uzkrītošas – drīzāk līdzīgas vieglam caurvējam: nemanāmas, bet jau jūtamas. Viena no šīm pazīmēm ir vājināta saikne ar bērniem. Ja to ignorē, vēlāk var būt grūtāk atjaunot tuvību.
1. Jūs joprojām mēģināt izpelnīties viņu mīlestību
Ja visu dzīvi esat veltījusi bērniem, cenšoties būt labākā mamma, atsakoties no sūdzībām un vienmēr paliekot pacietīga, tad, iespējams, esat pieradusi dzīvot pasaulē, kur mīlestība šķiet kaut kas, kas jāpierāda ar darbiem. Tagad, bērniem pieaugot, jūs turpināt rūpēties, atbalstot mazbērnu audzināšanā, gatavojot iemīļotus ēdienus un esot vienmēr līdzās. Taču mīlestība nav jāizpelnas — tā vienkārši ir.
Ilgstoši uzņemoties rūpes par citiem, var rasties sajūta, ka jūs tiekat uztverta tikai kā resursu avots. Šādā brīdī ir svarīgi atgādināt sev, ka arī jums pienākas uzmanība un emocionāls atbalsts.
2.Jūsu viedoklis vairs netiek ņemts vērā
Ja uz jūsu teikto reaģē ar frāzēm kā „Mamm, nesāc” vai „Tā nav tava darīšana”, tā vairs nav tikai attālība, bet dialogs tiek pārtraukts. . Mīlošā ģimenē mātes viedoklis paliek svarīgs. Ja ilgstoši esat klusējusi, lai saglabātu mieru, tas varēja novest pie tā, ka jūs pārstāja uztvert nopietni un galu galā vairs neklausās.
3.Jūs cenšas „pārveidot”
Ja pieaugušie bērni bieži aicina jūs būt klusākai vai „neiejaukties”, tas var radīt sajūtu, ka jūsu pieredze un jūtas netiek līdz galam sadzirdētas. Šādās situācijās viņiem var būt vieglāk distancēties, nekā mēģināt pieņemt jūs kā personību ar savu pārliecību un dzīves redzējumu. Reizēm šī attālināšanās notiek klusi, atstājot aiz sevis vien nepabeigtas sarunas un frāzes kā: „Mamm, tu jau atkal…”
4.Jūs baidāties runāt vairāk nekā vajag
Dažkārt jūs cenšaties būt nemanāma — neuztraukt, netraucēt, nelūgt, lai neesat kādam par apgrūtinājumu. Ne jau tāpēc, ka nevēlaties sazināties, bet tāpēc, ka esat iemācījusies būt pašpietiekama. Taču ar laiku citi pierod, ka jūs visu darāt pati, un aizmirst, ka arī jums vajag atbalstu un klātbūtni — ne tikai tad, kad lūdzat palīdzību.
5.Jūs zināt par viņiem visu, bet viņi par jums – gandrīz neko
Jūs esat informēta par viņu ikdienu, kolēģiem un rūpēm, kas saistītas ar ģimeni. Taču viņi maz zina par to, kā jūs jūtaties, kā paiet jūsu dienas vai kādas ir jūsu domas. Tas nav pārmetums, bet vēlme pēc abpusējas uzmanības. Patiesa tuvība nozīmē, ka tiek pamanītas abas puses.
6.Jūs vienmēr esat pēdējā vietā
Ja jums zvana tikai pa ceļam, darot citas lietas vai no pieklājības, tas daudz ko nozīmē. Atlikusī uzmanība nav īsta uzmanība. Ja tā notiek ilgstoši, jūs nemanot kļūstat par cilvēku «vēlāk». Un šis «pēc tam vēlāk» var arī nekad nepienākt.
7.Jūs neviens neaizstāv
Reiz bijāt kā viņu aizsardzība. Tagad, ja ar jums izturas nepietiekami saudzīgi, bieži neviens to neievēro vai neiejaucas. Tas notiek arvien biežāk, un šķiet, ka jūs kā neredzama. Tas nav par strīdiem, bet par vienkāršu vēlmi – lai jūs uzklausa un cienītu.
Ja šo tekstu esi atpazinis, ļauj sev apzināties situāciju. Pajautā sev — kad es pēdējo reizi pievērsu uzmanību sev? Kur paliku es pati? Ne tikai kā māte, bet kā sieviete un cilvēks, kam pienākas cieņa un uzmanība.
Ja vēl ir iespēja, centies atjaunot saikni attiecībās. Pastāsti par savām domām un vajadzībām. Nevērtē, ka citi sapratīs bez paskaidrojumiem.
Attiecības prasa darbu, un sākums ir vienmēr no sevis.
