Eksistē tāds kluss brieduma paradokss. Jo vairāk spēku zūd, jo skaidrāk rodas apziņa: dzīvot gribas… kaut kā citādāk. Ne straujāk, ne pareizāk – bet maigāk.
“Slinkums ir ieradums atpūsties vēl pirms tu esi paguris,” – tā mēdz teikt tautā, un gadu gaitā šī frāze sāk skanēt pavisam citādi. Ne ironiski, bet glābjoši. Tas vairs nav stāsts par dīkdienību, bet gan par enerģijas taupīšanu tam, kas patiešām silda sirdi.
Pēc 60 gadu sliekšņa daudziem parādās dīvaina sajūta, it kā kāds no krūtīm būtu nocēlis milzīgu pienākumu akmeni. Taču vienlaikus ieslēdzas jaunas bažas: “a ja nu es nedzīvoju pietiekami pilnvērtīgi?”, “a ja nu es novecoju nepareizi?”. It kā eksistētu kaut kādi standarti, pēc kuriem būtu jākārto eksāmens par “pareizām vecumdienām”. Mēs salīdzinām sevi ar citiem, meklējam paraugus žurnālos, lai gan vienīgais īstais mērinstruments ir mūsu pašu miers.
Taču brieduma gadi nav stāsts par eksāmeniem. Tas ir stāsts par to, lai beidzot pārstātu skriet pakaļ tam, kas jau sen vairs nav tavs. Par maigu, siltu slinkumu, kas nevis sagrauj, bet dziedē. Un lūk, deviņas jomas, kurās slinkot nav vienkārši atļauts – tas ir nepieciešams.
1. Pārstājiet attaisnoties par savām vēlmēm
Ir apbrīnojami, cik viegli cilvēki spēj izskaidrot citu vajadzības – un cik grūti savējās. Jauna kleita? “Ai, nu tā, vienkārši bija atlaide.” Brauciens vienatnē? “Nu, tā vienkārši sakrita apstākli.” Svētki bez pīrāgiem? “Nebija noskaņojuma, piedodiet.” Mēs meklējam loģiskus pamatojumus priekam, it kā bez tiem tas nebūtu likumīgs.
It kā pieaugušai sievietei obligāti būtu jāuzrāda izziņa par to, kāpēc viņa vēlas to, ko vēlas. Vecums ir reta dāvana. Tas atļauj nomest no pleciem šīs tonnām smagās cerības un gaidas. Tas atļauj gribēt. Un neattaisnoties par to. Nav jābūt attaisnojumam, lai nopirktu dārgāku kafiju vai pavadītu visu rītu gultā ar grāmatu.
Atļaut sev dzīvot – tā nav greznība. Tā ir brieduma pazīme. Kad jūs beidzat skaidroties, apkārtējie pamazām sāk pieņemt jūsu jauno, mierīgo brīvību.
2. Atlaidiet nevajadzīgās lietas
Dīvaina lieta: jo vairāk nodzīvots, jo biežāk dzīvoklis sāk pildīt muzeja funkciju. Burkas, pogas, “tas pats” servīze, kas gaidīja viesus 30 gadus un tā arī nesagaidīja. Kārbas ar biksēm “gadījumam, ja palikšu tievāka”. It kā tajās kārbās gulētu nevis audums, bet gan kādas senas bailes. Bailes, ka rīt nebūs, ka kaut kā pietrūks.
Tas viss nav tikai lietas. Tā ir atmiņa par laiku, kad trūkums bija norma. Kad krāšana nozīmēja izdzīvošanu. Taču dzīve ir mainījusies. Un tagad krāmi vairs nav aizstāvji, bet gan klusi spēka zagļi. Katrs putekļains plaukts prasa jūsu uzmanību un enerģiju, ko varētu veltīt kaut kam iedvesmojošam.
Brīvība sāk mājot tur, kur parādās tukšums. Telpa. Gaiss. Un reizēm vieglums dvēselē sākas ar vienu izmestu kārbiņu. Atstājiet tikai to, kas liek jums smaidīt šodien, nevis to, kas atgādina par grūtībām vakar.
3. Beidziet pāraudzināt tuviniekus
Pienāk brīdis, kad tu saproti: esi nodzīvojis pietiekami ilgi, lai zinātu daudz… un pārāk ilgi, lai tevi tajā visā klausītos. Jaunie iet tā, it kā viņu priekšā būtu nevis ceļš, bet batuts – viņi lec, tic, kļūdās. Un gribas viņus apturēt. Paklāt to pašu “pagali” zem kājām. Pasargāt no sāpēm, kuras mēs paši reiz esam izjutuši.
But patiesība ir tāda, ka šo palīdzību mēdz atgrūst. Savukārt kļūdas ir daļa no pieaugšanas procesa. Nekādas lekcijas neaizstās cilvēka paša gūtos punus. Maiga klātbūtne ir vērtīgāka par jebkuru pamācību. Mācīties “slinkot” un neiejaukties ir grūtākais mājasdarbs, ko briedums mums uzdod.
Ir neizsakāmi grūti saturēt mēli aiz zobiem, taču daudz viedāk ir vienkārši būt blakus. Bez “es taču teicu”. Bez smagām nopūtām. Reizēm vislabākā audzināšana ir mīlestība bez lietošanas instrukcijas. Ļaujiet viņiem pašiem rakstīt savu stāstu, kamēr jūs esat droša osta, kurā atgriezties.
4. Neizpatīciet visiem pēc kārtas
Vecākās paaudzes sievietēm piemīt kāda iedzimta “superspēja” — teikt “jā” jebkuros apstākļos. Automātiski. It kā iekšienē būtu iebūvēts pieklājības regulators: “esi ērta”, “esi noderīga”, “neapgrūtini”. Mēs bieži upurējam savu pēcpusdienas mieru, lai palīdzētu kaimiņam vai dotos tur, kur īsti negribas.
Taču ap sešdesmit septiņdesmit gadu vecumu atnāk sapratne, kuru jaunieši dzird reti: “Nē” nav rupjība. Tā arī ir mīlestības forma. Pret sevi. Tas ir solījums sev, ka jūsu laiks ir vērtība, ko nevajag izšķērdēt pieklājības pēc.
Izpatikšana sagrauj cilvēku lēnām, gandrīz nemanāmi. Sākumā — nogurums. Pēc tam — aizkaitinājums. Tad — tukšums. Patiesi tuvinieki izturēs atteikumu. Tāpēc, ka viņi mīl jūs, nevis pakalpojumu, ko varat viņiem sniegt. Reizēm pati labākā rīcība ir atļaut sev nebūt ideālai palīdzei un vienkārši baudīt savu klusumu.
Lasi vēl: Kāpēc virtuvē vienmēr jābūt lupatiņai nevis sūklim
5. Beidziet tiekties pēc ideālisma
Māja, kurā viss spīd un laistās, bet neviens nesmejas — tas ir muzejs, nevis dzīve. Var piederēt ideāls dzīvoklis, bet pavisam iztukšota dvēsele. Var gatavot svētku galdu, bet pati sapņot tikai par to, kā vienkārši apsēsties. Tieksme pēc perfekcijas bieži vien ir tikai maska, aiz kuras mēs slēpjam nogurumu.
Ideālisms ir izrāde, kurā ne vienmēr gribas spēlēt. Brieduma gados visbiežāk gribas atmest tieši pārlieko centību. Atstāt vienkāršo, dzīvo un cilvēcisko. Mēs beidzot saprotam, ka neviens neatcerēsies perfekti nopulēto grīdu, bet visi atcerēsies siltumu, kas valdīja telpā.
Nelīdzenas pankūkas. Smieklus nekārtības vidū. Sarunas darbu starpā. Tur ir vairāk dzīvības nekā pašā sterilākajā kārtībā. Atļaujiet sev nedaudz haosa, ja tas nozīmē vairāk laika patiesam priekam.
6. Nebaidieties būt smieklīga
Kurš vispār izdomāja, ka līdz ar gadiem cilvēkam jākļūst par akmens kluci? Ka koši lakati “nav atbilstoši vecumam”, bet sirsnīgi smiekli ir “nesolīdi”? Sabiedrība mums mēģina uzspiest pelēku nopietnību, it kā briedums būtu kāds sēru periods jaunībai.
Bērniem vēlāk nav ko atcerēties par “solīdumu”. Taču viņi vienmēr atceras vieglumu. To, kā vecmāmiņa dejoja pie kādas vecas dziesmas. Kā mācīja viņiem lipināt pelmeņus, nosmērējot degunu ar miltiem. Kā varēja smieties līdz asarām par kaut ko pavisam muļķīgu.
Būt smieklīgai nozīmē būt dzīvai. Tas nozīmē, ka jūs vairs nesatrauc svešs viedoklis, jo jūs zināt savu vērtību. Septiņdesmit gados tas izskatās īpaši skaisti – šis iekšējais starojums un nekaunīgais dzīvesprieks.
Interesantākie gan ir pēdējie 3 aspekti!
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
