Ir viena smalka patiesība, kas atklājas pakāpeniski. Ar laiku kļūst arvien grūtāk klusēt un vēl sarežģītāk atrast kādu, ar ko patiesi runāt. Ne tikai apmainīties vārdiem, bet dalīties ar savām pārdomām un dzīves pieredzi.
Kā izcelt no iekšējā krājuma kaut ko sen aizmirstu, bet nozīmīgu: “Uzmanies, tas ir svarīgi, bet ne vienmēr jāstāsta citiem.” Tomēr ne visi ir gatavi to saprast, un ne visi to gaida.
Dažkārt klusēšana ir rūpes, nevis attālums. Īpaši ar pieaugušiem bērniem jāļauj viņiem būt brīviem, bez liekām prasībām.
Kā teica Rolāns Barts: «Vecumdienās visgrūtāk ir klusēt par pašu svarīgāko.» Dažas tēmas labāk paliek neatklātas — ne tāpēc, ka tās būtu kaut kas nepareizs, bet gan tāpēc, ka tās ir pārāk smalkas un vērtīgas.
1. Dzīve pirms viņiem — īpaši tā, par kuru bieži aizdomājamies un vēlētos mainīt
Maz kas var teikt, ka jaunība bija pilnīgi bez kļūdām. Mums visiem ir savi izaicinājumi un mācības. Bet vai vajadzētu to atklāt bērniem, kuri redz vecākus kā drošības un stabilitātes avotu?
Dažkārt atklāta saruna var radīt negaidītas emocijas. Mēs gribam, lai mūs saprot, bet reakcija bieži ir citāda, nekā gaidīts. Tas liek pārdomāt iepriekšējos priekšstatus — par bērnību, ģimeni vai vecāku lēmumiem. Dažām atziņām nepieciešams laiks, lai tās pieņemtu.
Katram laikam ir sava izpratne par patiesību, bet ne visu vienmēr nepieciešams teikt skaļi. Dažkārt klusums palīdz saglabāt attiecību līdzsvaru labāk nekā atklātība, kas var atstāt neskaidrības.
2.Tas, cik daudz jūs atdodat vai noliekat malā viņu dēļ
Dažkārt atklātas sarunas var izraisīt negaidītas emocijas. Mēs vēlamies, lai mūs saprot, bet saņemam citādu reakciju. Tas liek pārdomāt iepriekšējos uzskatus par bērnību un ģimeni. Dažām domām nepieciešams laiks, lai tās pieņemtu.
Reizēm, kad vecāki dalās savā pieredzē un centienos, bērni to var uztvert citādi, nekā bija domāts. Vārdi, kas izteikti ar mīlestību, var šķist kā atgādinājums par pienākumiem. Tāpēc dažkārt klusums vai vienkārša klātbūtne ir visspēcīgākais veids, kā izrādīt mīlestību.
Vailds ir teicis: “Tas, kurš dod, gaida pateicību, bet mīlestība neprasa neko.” Ne viss, ko darām, prasa atzinību. Dažkārt labākais ir vienkārši paveikt un ļaut tam palikt pagātnē.
3.Ko jūs domājat par viņu izvēli
Tēma ir sarežģīta, it īpaši, ja runa ir par cilvēku, kurš ietekmē jūsu bērna labsajūtu. Tomēr svarīgi atcerēties — šī nav jūsu atbildība. Pat ja šķiet, ka kāds varētu radīt grūtības, tas ir viņu lēmums un ceļš. Jebkāda pārmērīga iejaukšanās var nebūt nepieciešama.
Gruzijas paruna saka: «Mātes vārds par dēla sievu ir kā koks — to nevar viegli mainīt.» Dažkārt ir vērtīgi padomāt divreiz un labāk paturēt dažas domas pie sevis, jo sapratne un attiecības var mainīties ar laiku.
4.Cik grūti ir saskarties ar situāciju, kad jūties mazāk nepieciešama un bez iespējas palīdzēt
Nakts klusumā bieži rodas pārdomas. Kad apkārt viss kļūst mierīgs, dzirdams tikai pulksteņa ritms, un prātā ienāk klusie jautājumi: «Kurš būs līdzās, ja vajadzēs? Uz ko varēšu paļauties?»
Gribas kādam piezvanīt un dalīties ar sajūtām, taču bērni var būt pārņemti ar savām lietām. Ne tāpēc, ka nevēlas palīdzēt, bet tāpēc, ka arī viņiem ir savas rūpes.
Vecāki bieži ir mūsu balsts, taču ikvienam mēdz būt mirkļi, kad nav viegli reaģēt vai atrast īstos vārdus. Tāpēc dažkārt ir vērtīgi par sajūtām runāt ar draugiem, pierakstīt tās vai vienkārši ieklausīties sevī.
Viktors Frankls ir atgādinājis, ka neērtības un satraukums ir daļa no cilvēka pieredzes — tie nav vājuma rādītāji. Par šīm sajūtām var runāt mierīgi un ar cieņu, piemēram: «Dažkārt jūtos vienatnē.» Tāda atklātība palīdz veidot savstarpēju sapratni.
5. Ko jūs jūtat, kad lietas nenotiek tā, kā gribētos
Dažkārt sarunās izskan vārdi, kas paliek prātā ilgāk, nekā gribētos. Piemēram: «Es cerēju uz ko citu» vai «Manas gaidas bija citādas.» Šādas frāzes var ietekmēt pat pieaugušu cilvēku, jo īpaši tad, ja tās izsaka tuvinieki. Tāpēc ir svarīgi izvēlēties vārdus ar sapratni un cieņu.
