Nepieciešams saprast, ka šīs izjūtas nav vienkārši fakti, bet emocionālas reakcijas, kuras nevajadzētu pārlikt uz bērniem, pat ja viņi ir pieauguši.
Ekharts Tolē ir teicis: «Tas, kurš vēlas mainīt citu, patiesībā saskaras ar izaicinājumiem sevī.» Dodiet saviem bērniem brīvību no šādas slodzes.
6.Ko jūs īstenībā gaidāt no viņiem
Reizēm tik ļoti gribas pateikt: «Piezvani. Vienkārši tāpēc, ka gaidu.» Taču nerunājam. Paliekam klusēšanā un izjūtam neērtības. Pēc tam dzirdam pārmetumus: «Tu atkal aizmirsīji», «Es vairs necerēju.» Tā vietā, lai vienkārši pajautātu, rodas aizvainojums.
Bet varētu teikt arī tā: «Man ir tik labi, kad esi blakus.» Bez spiediena. Bez nosacījumiem. Vienkārši ar mīlestību.
Boris Pastērnaks rakstīja: «Grūtības rodas, jo neprotam lūgt.» Iemācīties to nozīmē sākt elpot vieglāk — bez pārmetumiem un bez «tu esi jā» prasībām.
7.Kas jums patiesībā rada neziņu
Tas ir vissvarīgākais un vissirsnīgākais. Jo ar gadiem nāk cita veida rūpes — ne par sevi un pagātni, bet par to, kas nav piepildījies, par vientulību un sajūtu, ka esi mazāk svarīgs.
Gribas, lai kāds vienkārši apskauj un saprot. Bērni šķiet vistuvākie, bet viņi ne vienmēr ir gatavi būt par atbalstu jūsu raizēm, un viņiem tas arī nav jābūt.
Dažreiz mierinājums nāk nevis no cilvēka, bet no klusuma. Ne no atbildes, bet no dzejas. Ne no balss, bet no kaķa, kas guļ klēpī.
Klusums nav vienmēr attālums. Dažkārt tas ir pieaugušums. Ne tāpēc, ka netic, bet tāpēc, ka mīl.
Gabriels Garsija Markess teica: «Mēs nerunājam visu, ne tāpēc, ka kaut ko slēptu, bet tāpēc, ka mīlam.» Tā ir gudrība — zināt, kad labāk klusēt, lai nekaitētu ar vārdiem, kas varētu būt teikti.
Reizēm visjūtīgākais ir vienkārši klusēt un būt blakus.
Vai piekrīti?
Aicinu padalīties domās komentāros!
