Man ir tante — Zuzanna, viņai ir gandrīz septiņdesmit. Sieviete saimnieciska, kārtīga, bet reiz es aizgāju pie viņas palīdzēt ar televizoru — un pieķēru sevi, ka jūtos neērti. It kā viss tīrs, viss savās vietās, bet kaut kas viņas mājā it kā spieda
Pēc tam runāju arī ar citiem paziņām — daudzi atzīst: vecumā mēs bieži glabājam lietas, kas patiesībā traucē mums pašiem un rada jautājumus tiem, kas pie mums atnāk. Es pats tam esmu gājis cauri. Iepriekš man mājās ilgi stāvēja skapis ar bijušās sievas drēbēm. Dēls, kad atbrauca, reiz teica:
— Tēt, kam tev viņas mētelis?
— Lai paliek, varbūt noderēs, — atrunājos.
Bet tad sapratu: kamēr tas karājas tur, šķiet, ka mājā dzīvo sveša ēna. Mēs domājam, ka lietas ir tikai lietas. Bet tās runā skaļāk par vārdiem. Pēc sešdesmit īpaši svarīgi ir pievērst uzmanību tam, ko mēs rādām citiem.
1. Veci krājumi
Daudziem virtuvē vai skapī stāv kārba ar paciņām, maisiņiem. Manai tantei— vesela atvilktne viesistabā: pudelītes, iepakojumi, daudzi jau ar beigušos derīguma termiņu. Kad ienāk viesi, viņi uzreiz ierauga šo “mājas veikalu”.
Mana brālēna māsa Maruta reiz teica:
— Tante, tev te sajūta kā lietoto preču veikalā. Pat tēju iedzert ir bail.
Kad mājā ir pārāk daudz kastīšu, cilvēkiem nevilšus rodas nepatīkamas asociācijas.
2. Vecie paklāji un mēbeles “kā muzejā”
It kā viss savs, ierasts. Bet, ja uz sienas karājas paklāji, kas aptumšojušies no laika, un stūrī stāv skapis no seniem laikiem, cilvēkiem šķiet, ka viņi ir nonākuši antikvariātā, nevis ciemos. Manam draugam Pēterim joprojām pie sienām karājas tādi paklāji. Dēls reiz pajokoja:
— Tēv, tev dzīvoklis kā 80 gadu seriālā. Tik operators ar kameru pietrūkst.
Pēteris apvainojās, bet vēlāk atzinās: patiešām, ieej istabā — un skatiens pieķeras skumjajai pagātnei, nevis redz tagadni.
3. Krājumi, ko “žēl izmest”
Daudziem uz balkoniem un pieliekamajos stāv kastes: burkas ar vākiem, tukšas pudeles, veci katli, trīs gadus veci ievārījumi un konservi. “Varbūt noderēs.” Manā mājā apmēram desmit gadus gulēja žurnālu “Zinātne un dzīve” kaudze. Es tos glabāju — domāju, varbūt kādreiz uznāks nostalģija un pārlasīšu. Bet tad mazdēls reiz teica:
— Opi, kam tev tie vajadzīgi? Pat putekļu smarža tur jau cita palikusi.
Nākamajā dienā visu izmetu. Un, ziniet, kļuva vieglāk elpot.
4. Personīgās vēstules un dienasgrāmatas redzamā vietā
Man ir paziņa — Anna, viņai pāri sešdesmit pieciem. Uz rakstāmgalda viņai vienmēr gulēja vēstuļu kaudzīte no vīra, kura jau sen vairs nav. Viņa tās pārlasīja vakaros, it kā sarunātos ar viņu.
Reiz ciemos atnāca mazbērni, paņēma vienu vēstuli un sāka ķiķināt. Viņai tas bija svēts, bērniem — tikai joks. Viņa pukojās, jo katra vēstule viņai bija daļa no dzīves. Bet jaunajiem tas šķita dīvaini un pat smieklīgi. Atceros, kā viņa man vēlāk teica: “Laikam atmiņas labāk glabāt sirdī, nevis uz galda.”
Filozofs Marks Aurēlijs rakstīja: “Katram cilvēkam dzīve ir viņa domās.” Un tiešām — kad atmiņas guļ redzamā vietā, tās kļūst publiskas. Tās var pārprast, nejauši noniecināt. Daudz gudrāk ir šādas lietas glabāt tur, kur tās saglabās nozīmi jums, nevis kļūs par citu ziņkārības objektu.
Lasi vēl: Ja sapnī redzat aizgājušu tuvinieku, bet neredzat viņa seju, tas var liecināt par ko sliktu
5. Suvenīri, kas stāsta par svešu dzīvi
Figūriņas, ko uzdāvinājuši kolēģi, šķīvji no jūras kūrortiem, magnēti, kas jau izbalējuši. It kā sīkumi. Bet, kad to ir pārāk daudz, māja vairs nav jūsu. Man reiz bija plaukts pilns ar krūzēm: “Labākais pirts meistars”, “Guldinātājs–2004”no kāzām, “Ar celtnieka dienu”. Kad ciemos atnāca paziņa, viņa paskatījās un teica:
— Andri, tev te vesela biogrāfija uz plauktiem, tikai par tevi pašu nekas nav.
Es aizdomājos. Un atstāju tikai pāris lietas, kas tiešām bija dārgas. Pārējo atdevu un izmetu.
6. Fotogrāfijas pie sienām
Fotogrāfijas ir atmiņas, tas tiesa. Bet ne katras atmiņas ir vērts izlikt redzamā vietā. Manai māsai guļamistabā joprojām karājās liela kāzu bilde ar vīru, ar kuru viņa sen vairs nav kopā. Meita reiz teica:
— Mamm, tu pati sev to nemitīgi atgādini.
Un viņai bija taisnība. Viena lieta ir glabāt foto albumā, cita — katru dienu skatīties atgādinājumu par to, kā vairs nav. Kad es to visu saku, man nav vēlmes kādu pamācīt. Es vienkārši redzu, kā lietas nemanāmi veido atmosfēru. It kā cilvēki nāk ciemos uz tēju, bet skatiens pieķeras sīkumiem — un viņu noskaņā parādās neērta ziņkāre, nodoms vai pat bailes.
Pēc sešdesmit ir svarīgi ne tikai rūpēties par sevi, bet arī par to, kādu enerģiju nes mūsu māja. Jo māja ir cilvēka turpinājums. Tāpēc reizēm ir vērts iziet cauri istabām un godīgi pajautāt sev: “Vai es gribētu, lai tuvinieki to redzētu?” Ja atbilde ir “nē”, varbūt ir pienācis laiks no tā šķirties. Atbrīvotā vieta vienmēr nozīmē iespēju ielaist kaut ko jaunu.
