5. Suvenīri, kas stāsta par svešu dzīvi
Figūriņas, ko uzdāvinājuši kolēģi, šķīvji no jūras kūrortiem, magnēti, kas jau izbalējuši. It kā sīkumi. Bet, kad to ir pārāk daudz, māja vairs nav jūsu. Man reiz bija plaukts pilns ar krūzēm: “Labākais pirts meistars”, “Guldinātājs–2004”no kāzām, “Ar celtnieka dienu”. Kad ciemos atnāca paziņa, viņa paskatījās un teica:
— Andri, tev te vesela biogrāfija uz plauktiem, tikai par tevi pašu nekas nav.
Es aizdomājos. Un atstāju tikai pāris lietas, kas tiešām bija dārgas. Pārējo atdevu un izmetu.
6. Fotogrāfijas pie sienām
Fotogrāfijas ir atmiņas, tas tiesa. Bet ne katras atmiņas ir vērts izlikt redzamā vietā. Manai māsai guļamistabā joprojām karājās liela kāzu bilde ar vīru, ar kuru viņa sen vairs nav kopā. Meita reiz teica:
— Mamm, tu pati sev to nemitīgi atgādini.
Un viņai bija taisnība. Viena lieta ir glabāt foto albumā, cita — katru dienu skatīties atgādinājumu par to, kā vairs nav. Kad es to visu saku, man nav vēlmes kādu pamācīt. Es vienkārši redzu, kā lietas nemanāmi veido atmosfēru. It kā cilvēki nāk ciemos uz tēju, bet skatiens pieķeras sīkumiem — un viņu noskaņā parādās neērta ziņkāre, nodoms vai pat bailes.
Pēc sešdesmit ir svarīgi ne tikai rūpēties par sevi, bet arī par to, kādu enerģiju nes mūsu māja. Jo māja ir cilvēka turpinājums. Tāpēc reizēm ir vērts iziet cauri istabām un godīgi pajautāt sev: “Vai es gribētu, lai tuvinieki to redzētu?” Ja atbilde ir “nē”, varbūt ir pienācis laiks no tā šķirties. Atbrīvotā vieta vienmēr nozīmē iespēju ielaist kaut ko jaunu.
