Es savas drēbes vairs nekad un nevienam neatdodu – tajā pašā laikā atzīstu, ka no saprātīga patēriņa un palīdzības citiem viedokļa mana vēlme vienkārši iznest savas mantas uz miskasti ir grēks. Bet kurš no mums ir bez grēka…
Bija laiks, kad es tomēr cīnījos ar savu slinkumu un, kārtojot garderobi, šķiroju to kategorijās “var pārdot”, “jāatdod nodošanas punktā”, “tikai izmešanai”, “paturēšu sev”. Tagad mana šķirošana sastāv tikai no trim daļām. Daļa “atdot” ir izsvītrota. Tūlīt pastāstīšu, kādu iemeslu dēļ tas notika…
Šāda lieta prasa milzīgus resursus
Lietas taču ir jāizmazgā, jāiztīra traipi, jānovērš kādi defekti, ja tādi ir (un vecām lietām tie parasti ir), jāiztvaicē, jānofotografē. Pēc tam vēl tās kaut kur jāuzglabā, kamēr pakaļ ieradīsies gribētājs. Ar šiem gribētājiem ir jāveic sarakste (ne vienmēr tā ir patīkama, cilvēki ir dažādi), jāpielāgojas vienam otram, lai satiktos…
Ja ir daudz brīva laika un vēlme palīdzēt sabiedrībai, kāpēc ne? Agrāk es kaut kā atradu tam gan laiku, gan vēlmi. Taču pēdējos pāris gados manas enerģijas rezerves ir kaut kādas… patukšas. Un, kā iedomājos, ka ar to visu būs jānodarbojas… tā roka pati saliek drēbes, lai 5 minūšu laikā aiznestu līdz miskastei. Starp citu, tās tur var izkārt, nevis vienkārši iemest tvertnē – arī tas ir sava veida palīdzības veids, lai gan tāds… slinks.
P.S. Šeit vērts piebilst, ka manā pilsētā, diemžēl, nav to moderno konteineru nevajadzīgo lupatu pieņemšanai. Uzskatu, ka tas ir labākais veids, kā ekoloģiski un lietderīgi atbrīvoties no nevajadzīgām drēbēm.
Lasi vēl: Vīrs kritizēja katru kotleti, līdz es to izmainīju – tagad viņš tās gatavo pats un neko nesaka
Cilvēki ne vienmēr būs tev pateicīgi
Es no šī procesa negaidu uzslavas vai “re, kur jums šokolāde”, bet dažkārt šāda atdošana par velti pārvēršas murgā un dienas bojāšanā. Man ir bijuši gadījumi, kad cilvēki atbrauc pēc drēbju maisa un ļoti uzstājīgi lūdz apskatīties “vēl kaut ko”. Un pēc tam vēl kādu laiku raksta privāti ar jautājumiem: “Vai tiešām nekā vairāk nav? Vai zābaciņu nebūs? Vai jūs mums kādu dūnu jaku nepaskatīsieties bez maksas?”.
Vai vēl mana mīļākā saņēmēju kategorija – “atvediet uz manu rajonu, pie jums braukt ir neērti”. Kad saki, ka nē, atvainojiet, maksimums, ko varu piedāvāt, ir par jūsu naudu izsaukt taksometru un nosūtīt maisu ar vadītāju, sākas tāāāds sašutums. Sak, “jūs taču atdodat par velti, bet es savācu. Jums pašiem būtu jāorganizē man piegāde, ja jau par velti. Krāpniece!”.
Protams, normālu cilvēku, kuri atbrauca norunātajā laikā, paņēma un pateicās, bija ievērojami vairāk. Vienkārši šādi nekaunīgi personāži labāk paliek atmiņā, jo uz viņiem tiek tērēts daudz. Bet vai man to vajag? Vai man tiešām nav par ko citu panervozēt?
Man tagad ir cita pieeja mantu revīzijai
Agrāk es pārskatīju garderobi pilnībā un uzreiz sadalīju lietas kaudzītēs. Pamanīju, ka tas atņem vairāk manu resursu un man īsti nepatīk. Tagad es veicu revīziju punktuāli. Uzvelku t-kreklu un pamanu, ka aplikācija sāk plaisāt – miskastē to. Piemēru svārkus pie blūzes un konstatēju, ka vieni no tiem man praktiski vairs neder – arī tos izņemam. Izvelku bikses un saprotu, ka vairs negribu tās valkāt, tās vairs nav manā gaumē. Nu tad uz redzēšanos.
Man tā ir ievērojami vienkāršāk, man vairs netērējas daudz laika uz visiem šiem “pārkārtot garderobi”, “sakārtot garderobi”… Bet no maisu vākšanas viedokļa atdošanai par brīvu – tā ir ārkārtīgi neērta taktika. Pēc vieniem svārkiem diez vai būs daudz gribētāju braukt. Savukārt es nevēlos krāt nevajadzīgas lietas kaudzēs, lai pēc tam kaut kad tās tā atdotu. Tāpēc jā. Vienkārši izmetu šeit un tagad.
Nekādas morāles šajā rakstā nav, vienkārši dalījos ar savu viedokli, bet ikviens viedoklis šajā jautājumā būs pareizs.
