Daudzi dārznieki, redzot zaļus ķiploku dzinumus pirms ilgstošu salnu iestāšanās, ir gatavi uzskatīt savu ražu par pilnīgu zaudējumu. Tomēr šī reakcija bieži vien ir pārspīlēta.
Ziemas ķiploku dīgšana rudenī nav posts, bet gan tikai auga dabiska reakcija uz neparastiem laikapstākļiem, piemēram, siltu rudeni, spēcīgām lietavām vai pārāk agru stādīšanu. Ar pareizu pieeju un savlaicīgu kopšanu šādi augi ne tikai veiksmīgi izdzīvo, bet arī nākamajā pavasarī var dot lielākas, veselīgākas galviņas.
Kāpēc ķiploki sāk augt
Ķiploki ir kultūra, kas jutīga pret temperatūru un stādīšanas laiku. Ja daiviņas tiek izraktas trīs līdz četras nedēļas pirms ilgstošu salnu iestāšanās, tām ir ne tikai laiks izveidot spēcīgas saknes, bet arī sākt aktīvu virszemes daļas augšanu. Šis process bieži notiek, ja tiek izmantots stādāmais materiāls, kas uzglabāts siltā, sausā vietā.
Priekšlaicīgas dīgšanas risks ievērojami palielinās arī tad, ja tieši stādīšanas laikā tiek pievienota pārmērīga organisko vielu, piemēram, svaigu kūtsmēslu vai humusa, jo šāda veida barības vielas stimulē augu atdarināt pavasara augšanu.
Kad asni ir parādījušies, pirmais, no kā jāizvairās, ir augu izraušana vai pārstādīšana. Pati daiviņa, pat ja virszemes daļa sasalst, joprojām ir dzīvotspējīga, lai arī novājināta. To var un vajag glābt, radot apstākļus, kas samazina temperatūras svārstības un aizsargā sakņu sistēmu no dziļas sasalšanas.
Kā saglabāt sadīgušus ziemas ķiplokus
Viena no efektīvākajām un pārbaudītākajām metodēm ir mulčēšana. Dobe, kurā atrodas sadīguši ķiploki, jāpārklāj ar 5–7 centimetru biezu sausu lapu, salmu, kūdras vai zāģu skaidu slāni.
Šis slānis darbojas kā izolējoša sega, mīkstinot pēkšņas temperatūras svārstības un novēršot sakņu sasalšanu. Spēcīgu salnu laikā papildu irdena sniega slānis nodrošina arī lielisku dabisko aizsardzību, un tas nav jāsablīvē.
Pārbaudīta un efektīva metode ir apstrādāt dārza dobi ar pelnu šķīdumu tūlīt pēc asnu parādīšanās, bet pirms ilgstoša aukstuma iestāšanās. Pelni ne tikai bagātina augsni ar kāliju un mikroelementiem, bet arī nedaudz sausina virsējo slāni, palēninot aktīvo augšanu.
Pēc apstrādes ieteicams viegli uzirdināt augsni — tas uzlabo gaisa plūsmu uz daiviņām un palīdz izlīdzināt temperatūru. Tā rezultātā augšana apstājas, un augs nonāk pasīvā miera stāvoklī, gatavojoties pavasara atmodai.
Pareiza ķiploku mēslošana pavasarī
Pavasarī, kad kūst sniegs, daudzi dārznieki steidzas lietot slāpekļa mēslojumu, taču tā ir kļūda. Slāpeklis stimulē lapu augšanu, nevis galviņu veidošanos, kā rezultātā raža var būt neliela un irdena.
Daudz efektīvāk pavasarī ir lietot pelnu uzlējumu vai vāju urīnvielas šķīdumu. Pēc nedēļas vai divām var lietot vistu mēslu vai humātu uzlējumu — tie maigi stimulē sakņu sistēmu, neriskējot pārbarot.
Tieši šie augi, kas, pateicoties aizsardzībai, ir pārziemojuši ar minimāliem bojājumiem, pavasarī dod visspēcīgāko sākumu — tiem jau ir attīstīta sakņu sistēma un tie sāk augt agrāk, veidojot lielākas, blīvākas galviņas.
Ja atsevišķi augi pavasarī šķiet novājināti, tos var uzmanīgi aprakt un aplaistīt ar vāju kālija permanganāta šķīdumu — tas novērsīs sēnīšu slimību attīstību un stimulēs atveseļošanos.
Tāpēc sadīguši ķiploki nav zaudējums, bet gan iespēja iegūt lielāku un spēcīgāku ražu nekā kaimiņi. Galvenais ir tos savlaicīgi apsegt, pareizi pabarot un gaidīt — ķiploki ir izturīga kultūra, un, rūpējoties par tiem, tie dāsni atmaksājas.
