Galvenā problēma ir tā, ka… ne vienmēr pats cilvēks vai pat speciālists spēj pareizi izskaidrot sapni.
Tāpēc vispirms ir jāklausās savās sajūtās — tas ir pirmais. Īpaši tad, ja sapnī pie jums ir atnācis kāds no aizgājušajiem radiniekiem. Ne visi ar jums ies dialogā. Kāds var dot signālus ar skatienu, ar darbībām vai kaut kā citādi. Vai, kā manā gadījumā, var parādīt māju — kā brīdinājuma fonu.
Nekad nevienā neklausieties un neko nebaidieties — vispirms klausieties sevi. Jūs pat paši varat atbildēt sev uz šo jautājumu, nevēršoties ne pie aizgājušajiem, ne pie speciālistiem. Paskatieties, kā jums ir pēc sapņa. Kādas izjūtas jūs piedzīvojat — vai ir satraukums, vai, tieši pretēji, jūs esat mierīgi un atslābināti?
Tāpēc visi tie padomi — tur aplaistīties ar ūdeni, vai tur palēkāt — nu ja tas palīdz nomierināties, tad, lūdzu. Vai, piemēram, es kaut kur biju dzirdējusi, neatceros kur, ka vajag izstāstīt savu sapni — tad it kā tas vai nu piepildīsies, vai ne. Bet vispār — nevajag nevienam neko stāstīt. Mums jau tā puse bēdu ir no tā, ka mēs pārāk daudz runājam.
Padomājiet pie sevis: “Ā, muļķības, ar mani tas nenotiks.” Ieelpojiet, izelpojiet un ieklausieties sevī — savās sajūtās. Ja sapnis ir pozitīvs — lieliski. Ja negatīvs — arī nav jākrīt panikā, nav jāber pelni uz galvas, vienkārši jābūt uzmanīgam.
Kad sapnis ir brīdinājums, tas nenozīmē, ka, ja jūs redzējāt pravietisku sapni, viss būs slikti. Tas nenozīmē, ka jums desmit gadus jāsēž uz čemodāna un jāgaida, kad tas piepildīsies. Ne būt nē. Ja sapnis ir pravietisks, tad tas attiecas uz ļoti īsu laiku — maksimums mēnesi. Piemēram, kaut kas notiek — nu labi, bet mēnesis tas ir maksimums.
Sniegputenis mūs pārsteigs nesagatavotus: sinoptiķi ir paziņojuši precīzu ziemas sākuma datumu
Bet vispār — kāpēc jums to sapni vispār rādīja? Lai cilvēks būtu uzmanīgāks, piesardzīgāks. Nevis, lai viņš sēdētu desmit gadus un pārdzīvotu, kā nu tagad būs briesmīgi. Tāpēc — tās visas bailes un pārspīlējumi ir muļķības.
