Ja sieva strādā pilnu darba dienu algotā darbā, tāpat kā vīrs – kas notiks ja kādu vakaru viņa nepagatavos vakariņas…
Deniss iegāja dzīvoklī, novilka kurpes, pavirši nometa portfeli uz krēsla priekštelpā. Viņš devās uz virtuvi, gaidot ierasto ainu: silta gaisma, ēdiena smarža, Rita pie plīts
Taču uz plīts nebija nekā, un tikai Rita, pagriezusies pret viņu ar muguru, aizrautīgi ņēmās ap lielu kartona kasti, aptinot to ar plēvi. Izskatījās, ka viņa kaut ko centīgi slēpj.
— Nekas nav gatavs? — Tajā nebija jautājuma, tikai fakta konstatācija.
Rita saskrējās, lēnām pagriezās. Viņas sejā bija manāms pārsteiguma un kaut kādas savādas jūtu sajaukums. Viņa turēja rokās iepakojuma plēves rulli un šķēres.
— Es… es te vienkārši kaut ko daru, — viņa sāka, bet Deniss neļāva viņai pabeigt.
— Ko tu dari? Kārtējo reizi savās papīra lietās iegrimusi? — viņš ar roku norādīja uz virtuvi. — Es atnācu no darba. Esmu noguris. Visu dienu uz kājām. Un ko es redzu? Tukšu plīti.
Rita klusēja, skatoties uz viņu. Viņas acīs uz mirkli iemirdzējās cerība
— Ko, man pašam vakariņas jāsagatavo? — turpināja Deniss. — Tas tev liekas normāli? Tad kāpēc tu vispār šeit esi?
— Zini ko, Rita? — Deniss strauji izelpoja. — Ja tu pat vakariņas nevari pagatavot, tad nav ko izlikties. Ja nav vakariņu — nav arī sievas!
Vārdi palika karājamies gaisā. Rita stāvēja nekustīgi, tad lēnām, nevienu vārdu neteikdama, paņēma savu kasti un aizgāja no virtuves uz guļamistabu. Durvis aizvērās ar klusu klikšķi.
Atklājiet iemeslus kāpēc mēs bieži mostamies pulksten 3 vai 4 no rīta
Rita sēdēja uz grīdas, apskāvusi ceļus. No virtuves atskanēja katlu klaboņa, šķīvju šķindēšana — Deniss gatavoja sev vakariņas. Viņš to darīja skaļi, demonstratīvi, lai viņa noteikti dzirdētu. Pretim, uz gultas, gulēja tā pati kaste. Tā bija liela, no apavu iepakojuma, bet Rita to bija aplīmējusi ar skaistu papīru, apsējusi ar satīna lentīti. Iekšā bija viņu kopīgās atmiņas.
Viņa bija pārskatījusi vecas fotogrāfijas, atradusi viņu pirmo kopīgo bildi no kāda studiju pārgājiena. Bija to no jauna izdrukājusi, ielikusi nelielā rāmītī. Aizmugurē uzrakstījusi: “Mūsu pirmais solis.” Tad ilgi meklējusi biļetes uz to izrādi, uz kuru viņi devās pirmajā randiņā. Atrada! Vecās kastēs ar krāmiem augšējos plauktos. Tās arī ielika kastē.
Turpat — sainītis ar viņu iemīļotajām konfektēm, tām, ko viņi pirka attiecību sākumā, kad vēl dzīvoja dažādās pilsētas malās un tikās stacijā. Un vēl — maza grāmatiņa ar viņas pašas pierakstiem. Tajā bija savākti viņu jociņi, smieklīgas frāzes, ko Deniss reiz bija izteicis, piemiņas datumi, kurus viņš, visticamāk, pat neatcerējās.
Rita bija vēlējusies pasniegt šo “dāvanu bez iemesla” šovakar — vienkārši tāpat, lai parādītu, cik ļoti viņa novērtē viņu, cik daudz viņai nozīmē visas šīs dzīves sīkās detaļas, ko viņš, iespējams, sen bija aizmirsis. Viņa domāja, ka tas būs mīļi, romantiski, ka viņš būs pārsteigts un pasmaidīs. Tagad kaste šķita bezjēdzīga. Denisa vārdi viņu izsita no sliedēm “Ja nav vakariņu — nav arī sievas.”
Viņa atcerējās visu, ko bija darījusi pēdējā laikā. Pirms nedēļas viņa bija braukusi uz pilsētas otru galu pēc produktiem viņa mātei. Pagājušonedēļ viņa bija ņēmusi brīvdienu, lai sagaidītu meistaru, kurš nāca labot vannas istabā tekošo cauruli, kamēr viņš bija darbā.
Rita nemitīgi risināja saimniecības jautājumus, maksāja rēķinus, gāja iepirkties, rūpējās par māju. Strādāja, tāpat kā viņš, pilnu darba dienu, bet pēc tam vēl mājās nesēdēja rokas klēpī salikusi – māa vienmēr mirdzēja, drēbes skaisti sagludinātas utt. Viņai šķita, ka viņas ieguldījums viņu kopīgajā dzīvē ir acīmredzams. Taču viņam tas viss bija nebūtiski. Neredzams. Tikai vakariņas.
Rokas nolaidās. Viņai gribējās vienkārši paņemt šo kasti, iziet uz balkona un izmest to. Kopā ar visām šīm atmiņām, kopā ar viņu kopīgo pagātni, kas, izrādās, neko nenozīmēja salīdzinājumā ar nepagatavotu ēdienu. Viņa jau gandrīz bija izlēmusi. Bet tad paskatījās uz fotogrāfijām. Uz viņu laimīgajām, jaunajām sejām. Vai tiešām tas viss bija velti?
Deniss sēdēja virtuvē, tukšodams šķīvi ar olu kulteni, ko pats sev bija pagatavojis. Viņš izņēma telefonu, piezvanīja draugam, Rinaldam.
— Čau? Jā, es. Ko dari? Es vakariņoju. Pats pagatavoju. Viņš runāja skaļi, lai Rita noteikti dzirdētu no guļamistabas.
— Iedomājies, atkal nekā. Atnāku no darba, bet mājās — tukšums. Kāda tā ir attieksme, ne? Es strādāju, visu velku uz saviem pleciem. Esmu tik noguris, ka kājas vairs nejūtu. Bet viņa? Viņa, redziet, savās lietās iegrimusi. Kaut kādas kastes krāmē. Nu kas tā par …? Deniss apklusa, klausoties Rinalda atbildi.
— Nu jā, nu jā. “Sīkumi.” Kādi sīkumi? Es atnāku mājās un gribu paēst, gribu atpūsties. Bet kas man? Man pašam jāstāv pie plīts? Es uzskatu, ka tā nav pareizi. Sievai jānodrošina mājīgums, kārtība. Vakariņām jābūt gatavām. Tas taču ir pašsaprotami! Viņš atbīdīja šķīvi, atgūlās uz krēsla atzveltnes.
— Viņai tur savas kaut kādas sagataves, pārsteigumi, — Deniss iesmējās. — Kādi pārsteigumi? Kas ir svarīgāks par karstu ēdienu? Viņa, šķiet, nesaprot, kas ir vīrieša nogurums. Es taču neprasu, lai viņa ietu uz rūpnīcu. Es prasu vienkāršu, saprotamu lietu. Vakariņas.
Viņš runāja bez mazākās nojausmas, ka varētu kļūdīties. Viņa prātā bija skaidrs, kā ar lineālu novelkams, ideālas sievas tēls: sieviete, kas gaida mājās, gatavo, uztur mājsaimniecību. Un tas, ka Rita smagi strādāja, palīdzēja viņa vecākiem, pati risināja daudzas problēmas — tas viņam bija nebūtiski. Tas bija “viņas lietas”, bet viņa “lietas” — pelnīt. Un par to viņš gaidīja attiecīgu “apkalpošanu”. Viņš nezināja, ka otrā istabā, aiz aizvērtām durvīm, stāv kaste. Kaste, pilna ar viņu kopīgo dzīvi, viņu stāstu, viņu mīlestību.
Rita beidzot izlēma. Viņa piecēlās, pienāca pie kastes, ko tik rūpīgi bija sagatavojusi. Noņēma vāku. Apgāza to, un saturs izbira uz grīdas. Fotogrāfijas, biļetes, piezīmes, tās pašas konfektes — viss sajaucās vienā kaudzē. Viņa stāvēja un skatījās uz to visu, un viņu pārņēma savāda mierīga sajūta. Tā bija kaut kāda galīga, neatgriezeniska apziņa.
Lasi vēl: Zirnekļi turēsies pa gabalu, ja vannas istabā noliksiet šīs 3 lietas
Deniss vēl sēdēja virtuvē. Rita pienāca, pieliecās, savāca visu atpakaļ kastē. Tad izņēma no rakstāmgalda atvilktnes papīra lapu un pildspalvu. Uzrakstīja dažas rindiņas. Īsas, bez patosa, bet katrs vārds bija spēcīgs. Viņa izgāja uz virtuvi. Deniss pacēla acis. Viņš izskatījās pārsteigts — iespējams, gaidīja atvainošanās vārdus. Rita klusējot pasniedza viņam kasti. Deniss to paņēma, skatoties uz sievu ar jautājošu skatienu.
— Šis ir tev, — teica Rita. Viņas balss bija līdzena, bez emocijām.
Viņš atvēra vāku. Ieraudzīja nekārtīgi saliktas fotogrāfijas, biļetes, piezīmes. Apjukuši paņēma vienu no tām. Tā bija viņu pirmā kopīgā fotogrāfija. Tad izvilka plānu papīra lapu, kas gulēja pašā augšā. Viņa acis pārlaida rindām:
Lasi vēl: Dārznieka viedoklis vai ir iespējams barot dārzeņus ar kefīru
“Es ilgi centos būt sieva. Strādāju, rūpējos par māju, risināju visas mūsu problēmas. Palīdzēju taviem vecākiem. Domāju, ka tā ir būt sievai. Bet, šķiet, tu gaidi nevis cilvēku. Tu gaidi virtuves kombainu, kas gatavo vakariņas. Tu to pateici. Es sapratu. Atgriežu tev atmiņas par to, kas mums bija — un dodos tālāk. Bez tevis.”
Deniss pacēla acis. Rita stāvēja pretī, turot rokās somu, ko tikko bija sapakojusi. Viņas skatienā nebija nekā. Tikai nogurums un kāda izšķiroša skaidrība.
— Es aizeju.
Un viņa pagriezās. Lēnām, neatskatoties, devās pie durvīm. Izgāja no dzīvokļa, aizvēra durvis aiz sevis, un slēdzene noklikšķēja, galīgi un neatgriezeniski nošķirot viņus. Deniss palika sēžot pie galda ar kasti klēpī. Virtuvē vēl joprojām smaržoja vakariņas, ko viņš tikko bija pagatavojis sev pats. Pārsteigums bija noticis — tikai ne tāds.
