Mēs dzīvojām pieticīgi — vienkārši bez visa liekā. Bez dārgiem atvaļinājumiem, bez automašīnām ar ādas sēdekļiem, bez vakariņām restorānos, kur viesmīļi tevi sauc vārdā un pasniedz vīnu glāzēs, kas līdzinās kristāla zvaniņiem
Mums bija maza māja ar puķu dobi, vecs ledusskapis, kas rūca kā lidmašīna pirms pacelšanās, un kaķis vārdā Plušs, kurš gulēja uz palodzes un raudzījās pasaulē ar filozofa skatienu, kurš jau sen atklājis visas tās noslēpumus.
Vīrs aizgāja pēkšņi. Pēkšņi man. Izrādījās, viņš gaidīja, juta priekšnojautu, ka drīz viss. Es rokās turēju kafijas krūzi, kas jau bija atdzisusi, un domāju: “Bet vēl vakar viņš smējās, kad Plušs nozaga no viņa šķīvja gabaliņu desas. Vakar viņš vēl bija.”
Viss apkārt kļuva klusāks. Pat Plušs pārstāja no rītiem ņaudēt — it kā saprastu. Es staigāju pa māju kā pa muzeju, pieskāros viņa lietām, ostīju kreklus, ieelpoju viņa smaržu — odekolona un kaut kā sava, tuva, ko nav iespējams aprakstīt vārdos. Reizēm man šķita, ka viņš tūlīt ienāks no darba, novilks jaku un teiks: “Nu, vai vakariņosim?”
Bet viņš neienāca. Man palika vecs, pus izjucis šķūnītis.
Tas stāvēja zem ābeles dārza galā, kas katru gadu deva skābus, sīkus ābolus, bet vīrs vienmēr uzstāja, ka no tiem jātaisa ievārījums. “Lai arī skābs, toties īsts,” viņš mēdza teikt. Šķūnītis bija uzcelts vēl pirms mums, kādus četrdesmit gadus atpakaļ — ķieģeļu, ar sarūsējušu jumtu, čīkstošām durvīm un šķību grīdu, uz kuras, ja nolika krēslu, tas pats no sevis aizripoja stūrī. Vīrs to sauca par “manu darbnīcu”, lai gan tur galvenokārt darināja plauktus, kas vēlāk sagāzās, un taburetes, uz kurām neviens nesēdēja.
Pēc viņa aiziešanas es tur nebiju gājusi. Nevarēju. Katru reizi, kad tuvojās durvīm es apstājos. Tur smaržoja pēc viņa. Pēc viņa instrumentiem, viņa klusuma. Es baidījos, ka, ienākot, sadzirdēšu viņa balsi, ieraudzīšu viņa siluetu pie darba galda — un tas būs sliktāk par tukšumu.
Bet kādu dienu, pēc trim mēnešiem, es iegāju iekšā. Tā bija parasta rudens diena. Lietus bungoja pa jumtu, Plušs gulēja uz dīvāna, saritinājies kamolā, bet es sēdēju virtuvē un raudzījos pa logu. Ārā viss bija pelēks — debesis, koki, zeme. Es nodomāju: “Bet ja nu tur kaut kas ir palicis? Kaut kas, ko viņš gribēja man atstāt?”
Es uzvilku viņa veco jaku — to, kurā viņš gāja pēc malkas, — un devos uz šķūni. Atslēga no durvīm karājās koridorā pie naglas, blakus viņa cepurei. Es to paņēmu, un metāls bija silts — it kā joprojām saglabājis viņa roku siltumu. Durvis iečīkstējās, it kā protestējot. Es pastūmu tās ar plecu — un iegāju.
Iekšā bija tumšs. Gaisā karājās putekļi kā migla. Caur netīro logu iespīdēja blāvs gaismas stars, krītot uz darba galda, instrumentiem un vecā magnetofona, ko viņš reiz bija atnesis no darba un tā arī nekad nesalaboja. Viss stāvēja savās vietās. Viņa cimdi gulēja blakus āmuram. Pie sienas — kalendārs no pagājušā gada. Uz plaukta — burkas ar naglām, skrūvēm un bultām. Viss, kā viņš bija atstājis.
Es piegāju pie darba galda. Pārbraucu ar roku pa koku — tas bija raupjš, ar skrāpējumiem un krāsas plankumiem. Un tad ieraudzīju — zem galda malas bija redzams papīra stūrītis. Es to izvilku. Tā bija aploksne. Vienkārša, balta, bez markas. Uz tās bija uzrakstīts mans vārds — viņa rokrakstā. Lieliem, nedaudz nelīdzeniem burtiem, tik pazīstamiem. Es apsēdos uz vecas taburetes, trīcošām rokām atvēru aploksni.
Iekšā bija vēstule.
“Mana mīļā,
Ja tu šo lasi — tas nozīmē, ka manis vairs nav ar tevi. Piedod, ka aizgāju tik pēkšņi. Es būtu gribējis atvadīties, pateikt tev visu, ko nepaguvu. Bet, laikam, liktenis izlēma citādi. Zinu, kā tu tagad jūties. Es joprojām esmu blakus. Tikai tagad es esmu — šķūnītī, šajā vecajā, pus izjukušajā šķūnītī, kuru tu, droši vien, sen gribēji nojaukt. Bet nesteidzies. Jo šeit es tev esmu atstājis kaut ko. Ne naudu. Ne zeltu. Kaut ko svarīgāku.
Tu atceries, kā es vienmēr teicu: “Visu var salabot, ja tikai grib.” Tad nu tagad — salabo. Sevi. Savu dzīvi. Šo šķūni. Visu, kas salūzis. Zem grīdas, pie darba galda, ir lūka. Es pats to uztaisīju — nemanāmu, zem dēļa. Tur ir kaste. Tajā — mani pieraksti, mani plāni, manas sapņi. Un vēl kaut kas. Kas tieši — tu uzzināsi, kad atvērsi. Nebaidies. Es neesmu aizgājis. Es vienkārši… pārcēlos šurp. Uz šķūni. Gaidu tevi. Es būšu ar tevi.
Mīlu. Vienmēr. Tavs vīrs.”
Es sēdēju, saspiedusi vēstuli. Tad es piecēlos, piegāju pie darba galda, nometos ceļos un sāku meklēt lūku. Tā tur bija. Neliela koka lūka, mazliet pacelta, ar gandrīz nemanāmu rokturi. Es pavilku — un tā atvērās. Apakšā, nelielā bedrē, gulēja metāla kaste. Es to izcēlu. Tā bija smaga. Atslēga — vienkārša, ar aizbīdni. Es atvēru.
Iekšā — kaudzīte ar kladēm, sainītis ar fotogrāfijām, zibatmiņa, veca atslēga un… mazs koka lādīte ar grebumiem. Es paņēmu pirmo kladi. Uz vāka — uzraksts: “Projekti.” Es atvēru.
Tie bija rasējumi. Mājai. Mūsu nākotnes mājai. Lielai, ar terasi, ar kamīnu, ar plašu virtuvi, kurā mēs varētu uzņemt viesus. Viņš to bija zīmējis gadiem. Sākumā — rupji meti, vēlāk — detalizēti plāni, ar aprēķiniem, piezīmēm: “Logi uz dienvidiem”, “Lievenis ar margām”, “Vieta šūpolēm”.
Uz pēdējās lapas bija pieraksts:
“Šodien teicu Martai, ka mēs esam pārāk nabadzīgi tādai mājai. Viņa pasmaidīja un teica: “Toties mums ir mīlestība.” Es viņai neteicu, ka šī māja — jau gandrīz realitāte. Ka es krāju. Ka es to būvēju viņai — pa ķieģelim, pa naglai. Lai pagaidām domā, ka mēs dzīvojam pieticīgi. Lai pēc tam būtu pārsteigums.”
Es pāršķīru lapu. Tur bija saraksts: “Krājkonts Nr….”, “Depozīts bankā…”, “Vērtspapīri…”. Summas. Lielas summas. Viņš bija krājis. Gadiem. Klusējot. Nevienam neko nesakot.
Es noliku kladi malā un paņēmu fotogrāfijas. Tās bija bildes. No mūsu ceļojumiem. No mūsu pastaigām. No mūsu vakariņām. Katru reizi — mēs. Es — smejoša, viņš — raugās uz mani tā, it kā es būtu vienīgais brīnums pasaulē. Katras fotogrāfijas aizmugurē — datums un paraksts: “Mīļotā”, “Mana prieka avots”, “Skaistākā”.
Pēc tam — zibatmiņa. Es ievietoju to klēpjdatorā, kuru biju paņēmusi līdzi. Tur bija tikai viens fails — video. Es nospiedu “Atskaņot”. Viņš sēdēja pie darba galda, tajā pašā jakā, kas man tagad mugurā. Smaidīja. Nedaudz uztraucās…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
