“Sveika. Ja tu šo skaties — tātad manis jau vairs nav… nu, tu saprati. Labāk paklausies, ko es gribu tev pateikt. Tu esi pats galvenais manā dzīvē. Viss, ko es darīju, bija tev. Pat šis šķūnis. It īpaši šis šķūnis. Jo te es jutos brīvs. Te es varēju sapņot. Un sapņoju es par tevi. Par mūsu nākotni.
Es zinu, tu domā, ka mēs dzīvojām pieticīgi. Bet tā nav. Mēs dzīvojām bagāti. Jo mums bija mīlestība. Un tas ir pats dārgākais, kas var būt. Tagad — par galveno. Lādītē ir gredzens. Tas pats, kuru es gribēju tev uzdāvināt kāzās. Atceries, tu teici, ka gribi tādu kā tavai vecmāmiņai? Es to atradu. Nopirku. Paslēpu. Gribēju pārsteigt. Bet… nepaspēju.
Uzvelc to. Lai tas tev atgādina, ka es vienmēr esmu ar tevi. Un vēl — atslēga. Tā ir atslēga no mājas. Tās pašas, ko es būvēju. Tā ir gandrīz gatava. Atliek pabeigt jumtu un nokrāsot sienas. Adrese — pēdējā kladē. Turpat ir visi dokumenti. Māja ir uz tava vārda. Ej turp. Dzīvo tur. Lai Plušs skrien pa lielo koridoru. Lai virtuvē smaržo tava ievārījuma garša. Lai uz terases skan mūzika. Es skatīšos uz tevi no turienes, kur esmu. Un lepošos. Jo tu esi mana sieva. Mana mīlestība. Mana dzīve.
Nerunā ar mani atvadu vārdus. Vienkārši… turpini. Es tevi mīlu. Vienmēr.
Tavs vīrs.”
Video beidzās. Es sēdēju, nespējot pakustēties. Es atvēru koka lādīti. Tur gulēja gredzens. Sudraba, ar smalkiem rakstiem — tieši tāds kā vecmāmiņai. Un zīmīte:
“Nēsā to. Un atceries — es neesmu aizgājis. Es vienkārši kļuvu par daļu no tavas dzīves. Par daļu no tavām sienām. Par daļu no tavas gaismas.”
Es izgāju no šķūņa lietū. Uz rokas — gredzens. Somā — klades, fotogrāfijas, zibatmiņa. Sirdī — viņš. Nākamajā dienā es aizbraucu uz adresi, kas bija norādīta kladē. Māja stāvēja pilsētas nomalē, uz kalna, ar skatu uz mežu un upi. Liela, gaiša, ar terasi, ar kamīnu, ar plašu virtuvi. Jumts bija gandrīz pabeigts. Sienas — nokrāsotas siltā bēšā tonī. Dārzā — jaunas ābeles. “Lai arī skābas, bet īstas,” — es pasmaidīju.
Es iegāju iekšā. Smaržoja pēc svaigas krāsas un koka. Uz sienas priekštelpā karājās viņa instrumentu josta. Blakus — zīmīte:
“Manai sievai. Lai viņa zinātu — visu, ko es darīju, es darīju viņas dēļ.”
Lasi vēl: Marinēti āboli burkās pēc vecas receptes – vasaras garša visai ziemai
Es pakāru jaku blakus. Uzliku uz plaukta viņa krūzi. Izklāju fotogrāfijas uz kamīna. Plušs, kas bija atbraucis ar mani, uzreiz uzrāpās uz palodzes — un apmetās tur, it kā būtu vienmēr te dzīvojis. Katru dienu es braucu uz šķūni. Laboju to, kas salūzis. Kārtoju instrumentus. Lasīju viņa pierakstus. Reizēm — runāju ar viņu. Viņš atbildēja man ar vēja šalku, durvju čīkstēšanu, ēnu uz sienas.
Pēc dažiem mēnešiem es sarīkoju iesvētības. Aicināju draugus, kaimiņus, radus. Virtuvē smaržoja pēc ievārījuma. Uz terases skanēja mūzika. Plušs gulēja uz dīvāna. Bet es stāvēju pie loga, skatījos uz saulrietu — un smaidīju. Jo viņš bija blakus.
Pagāja gads. Pēc tam — divi. Es nenojaucu šķūni. Tieši otrādi — es to atjaunoju. Nokrāsoju sienas, nomainīju jumtu, uzstādīju jaunu darba galdu. Tagad tā nebija tikai darbnīca — tā bija piemiņas vieta. Vieta, kur es nācu, lai ar viņu parunātos. Lai atcerētos. Lai sajustu. Reizēm, kad tur strādāju, man šķita, ka viņš stāv aiz manis, raugās, smaida un saka: “Labi padarīts.” Es pagriezos — neviena. Bet siltums uz pleca palika.
Kādudien es atradu vēl vienu zīmīti — paslēptu kastītē ar naglām. Uz tās bija rakstīts: “Ja tu šo lasi — tātad tu neesi padevusies. Tu tiki galā. Es zināju, ka tu tiksi. Jo tu esi stipra. Jo tu esi mana sieva.
Tagad — pēdējā dāvana
Zem grīdas, tālajā stūrī — vēl viena lūka. Tur — lāde. Tajā — viss, ko es gribēju tev atstāt. Ne lietas. Ne naudu. Atmiņas. Sapņus. Mīlestību. Atver to. Un dzīvo. Pa īstam. Drosmīgi. Laimīgi.
Es vienmēr esmu ar tevi. Tavs vīrs.”
Es atvēru lādi. Tur bija vēstules. Simtiem vēstuļu. Katram datumam — no mūsu kāzu dienas līdz… līdz dienai, kas vēl nebija pienākusi. Viņš tās bija rakstījis iepriekš. Katram manam dzimšanas dienas datumam. Katrai gadadienai. Katriem svētkiem. Katrai dienai, katrai svētku reizei.
Šodien tev ir 50. Tu esi skaista. Kā vienmēr. Es tevi apskautu. Noskūpstītu. Teiktu, cik ļoti tu man patīc. Bet, tā kā manis nav blakus — apskauj sevi pati. Manā vietā.
Šodien līst. Tu droši vien sēdi pie loga. Lietus — tas esmu es. Es klaudzinu pa jumtu, lai tu zinātu — es esmu blakus.
Šodien tu esi viena. Bet tu neesi vientuļa. Jo es esmu tavā sirdī. Tavās atmiņās. Tavās rokās, kuras joprojām prot labot, celt, mīlēt.
Šodien tu smejies. Es dzirdu. Un priecājos. Lai tā būtu vienmēr.
Es lasīju tās pa vienai. Katru dienu — pa vienai vēstulei. Katru — kā apskāvienu. Kā skūpstu. Kā čukstu: “Es esmu šeit.”
Lasi vēl: Personības tests: Cik suņus redzat attēlā
Tagad pagājuši pieci gadi. Es dzīvoju tajā mājā. Vāru ievārījumu no skābajiem āboliem. Plušs joprojām guļ uz palodzes. Reizēm atbrauc mazbērni — skrien pa koridoru, zīmē uz ledusskapja, smejas. Es stādu puķes. Lasu grāmatas. Rakstu savas atmiņas. Un katru rītu — braucu uz šķūni.
Tur viss ir savās vietās. Viņa instrumenti. Viņa pieraksti. Viņa smarža. Es apsēžos pie darba galda, paņemu rokās āmuru — un sāku strādāt. Laboju. Ceļu. Radu. Jo viņš man iemācīja: visu var salabot. Pat sirdi. Pat dzīvi. Un kad vējš pakustina aizkarus, kad iečīkstas durvis, kad klusumā atskan klusa smieklu skaņa — es zinu: viņš ir šeit. Viņš nav aizgājis. Viņš vienkārši kļuvis par daļu no manas pasaules.
Par daļu no mana šķūņa.
Par daļu no manas mīlestības.
Par daļu no manis.
Un ar to — pietiek.
