“Ja tu šo lasi, tas nozīmē, ka manis vairs nav… Vienkārši paklausies, kas man tev jāstāsta”

Mēs dzīvojām pieticīgi — vienkārši bez visa liekā. Bez dārgiem atvaļinājumiem, bez automašīnām ar ādas sēdekļiem, bez vakariņām restorānos, kur viesmīļi tevi sauc vārdā un pasniedz vīnu glāzēs, kas līdzinās kristāla zvaniņiem

Mums bija maza māja ar puķu dobi, vecs ledusskapis, kas rūca kā lidmašīna pirms pacelšanās, un kaķis vārdā Plušs, kurš gulēja uz palodzes un raudzījās pasaulē ar filozofa skatienu, kurš jau sen atklājis visas tās noslēpumus.

Vīrs aizgāja pēkšņi. Pēkšņi man. Izrādījās, viņš gaidīja, juta priekšnojautu, ka drīz viss. Es rokās turēju kafijas krūzi, kas jau bija atdzisusi, un domāju: “Bet vēl vakar viņš smējās, kad Plušs nozaga no viņa šķīvja gabaliņu desas. Vakar viņš vēl bija.”

Viss apkārt kļuva klusāks. Pat Plušs pārstāja no rītiem ņaudēt — it kā saprastu. Es staigāju pa māju kā pa muzeju, pieskāros viņa lietām, ostīju kreklus, ieelpoju viņa smaržu — odekolona un kaut kā sava, tuva, ko nav iespējams aprakstīt vārdos. Reizēm man šķita, ka viņš tūlīt ienāks no darba, novilks jaku un teiks: “Nu, vai vakariņosim?”

Bet viņš neienāca. Man palika vecs, pus izjucis šķūnītis.

Tas stāvēja zem ābeles dārza galā, kas katru gadu deva skābus, sīkus ābolus, bet vīrs vienmēr uzstāja, ka no tiem jātaisa ievārījums. “Lai arī skābs, toties īsts,” viņš mēdza teikt. Šķūnītis bija uzcelts vēl pirms mums, kādus četrdesmit gadus atpakaļ — ķieģeļu, ar sarūsējušu jumtu, čīkstošām durvīm un šķību grīdu, uz kuras, ja nolika krēslu, tas pats no sevis aizripoja stūrī. Vīrs to sauca par “manu darbnīcu”, lai gan tur galvenokārt darināja plauktus, kas vēlāk sagāzās, un taburetes, uz kurām neviens nesēdēja.

Pēc viņa aiziešanas es tur nebiju gājusi. Nevarēju. Katru reizi, kad tuvojās durvīm es apstājos. Tur smaržoja pēc viņa. Pēc viņa instrumentiem, viņa klusuma. Es baidījos, ka, ienākot, sadzirdēšu viņa balsi, ieraudzīšu viņa siluetu pie darba galda — un tas būs sliktāk par tukšumu.

 

Bet kādu dienu, pēc trim mēnešiem, es iegāju iekšā. Tā bija parasta rudens diena. Lietus bungoja pa jumtu, Plušs gulēja uz dīvāna, saritinājies kamolā, bet es sēdēju virtuvē un raudzījos pa logu. Ārā viss bija pelēks — debesis, koki, zeme. Es nodomāju: “Bet ja nu tur kaut kas ir palicis? Kaut kas, ko viņš gribēja man atstāt?”

Es uzvilku viņa veco jaku — to, kurā viņš gāja pēc malkas, — un devos uz šķūni. Atslēga no durvīm karājās koridorā pie naglas, blakus viņa cepurei. Es to paņēmu, un metāls bija silts — it kā joprojām saglabājis viņa roku siltumu. Durvis iečīkstējās, it kā protestējot. Es pastūmu tās ar plecu — un iegāju.

Iekšā bija tumšs. Gaisā karājās putekļi kā migla. Caur netīro logu iespīdēja blāvs gaismas stars, krītot uz darba galda, instrumentiem un vecā magnetofona, ko viņš reiz bija atnesis no darba un tā arī nekad nesalaboja. Viss stāvēja savās vietās. Viņa cimdi gulēja blakus āmuram. Pie sienas — kalendārs no pagājušā gada. Uz plaukta — burkas ar naglām, skrūvēm un bultām. Viss, kā viņš bija atstājis.

Es piegāju pie darba galda. Pārbraucu ar roku pa koku — tas bija raupjš, ar skrāpējumiem un krāsas plankumiem. Un tad ieraudzīju — zem galda malas bija redzams papīra stūrītis. Es to izvilku. Tā bija aploksne. Vienkārša, balta, bez markas. Uz tās bija uzrakstīts mans vārds — viņa rokrakstā. Lieliem, nedaudz nelīdzeniem burtiem, tik pazīstamiem. Es apsēdos uz vecas taburetes, trīcošām rokām atvēru aploksni.

Iekšā bija vēstule.

“Mana mīļā,

Ja tu šo lasi — tas nozīmē, ka manis vairs nav ar tevi. Piedod, ka aizgāju tik pēkšņi. Es būtu gribējis atvadīties, pateikt tev visu, ko nepaguvu. Bet, laikam, liktenis izlēma citādi. Zinu, kā tu tagad jūties. Es joprojām esmu blakus. Tikai tagad es esmu — šķūnītī, šajā vecajā, pus izjukušajā šķūnītī, kuru tu, droši vien, sen gribēji nojaukt. Bet nesteidzies. Jo šeit es tev esmu atstājis kaut ko. Ne naudu. Ne zeltu. Kaut ko svarīgāku.

Tu atceries, kā es vienmēr teicu: “Visu var salabot, ja tikai grib.” Tad nu tagad — salabo. Sevi. Savu dzīvi. Šo šķūni. Visu, kas salūzis. Zem grīdas, pie darba galda, ir lūka. Es pats to uztaisīju — nemanāmu, zem dēļa. Tur ir kaste. Tajā — mani pieraksti, mani plāni, manas sapņi. Un vēl kaut kas. Kas tieši — tu uzzināsi, kad atvērsi. Nebaidies. Es neesmu aizgājis. Es vienkārši… pārcēlos šurp. Uz šķūni. Gaidu tevi. Es būšu ar tevi.

Mīlu. Vienmēr. Tavs vīrs.”

Es sēdēju, saspiedusi vēstuli. Tad es piecēlos, piegāju pie darba galda, nometos ceļos un sāku meklēt lūku. Tā tur bija. Neliela koka lūka, mazliet pacelta, ar gandrīz nemanāmu rokturi. Es pavilku — un tā atvērās. Apakšā, nelielā bedrē, gulēja metāla kaste. Es to izcēlu. Tā bija smaga. Atslēga — vienkārša, ar aizbīdni. Es atvēru.

Iekšā — kaudzīte ar kladēm, sainītis ar fotogrāfijām, zibatmiņa, veca atslēga un… mazs koka lādīte ar grebumiem. Es paņēmu pirmo kladi. Uz vāka — uzraksts: “Projekti.” Es atvēru.

Tie bija rasējumi. Mājai. Mūsu nākotnes mājai. Lielai, ar terasi, ar kamīnu, ar plašu virtuvi, kurā mēs varētu uzņemt viesus. Viņš to bija zīmējis gadiem. Sākumā — rupji meti, vēlāk — detalizēti plāni, ar aprēķiniem, piezīmēm: “Logi uz dienvidiem”, “Lievenis ar margām”, “Vieta šūpolēm”.

Uz pēdējās lapas bija pieraksts:

Šodien teicu Martai, ka mēs esam pārāk nabadzīgi tādai mājai. Viņa pasmaidīja un teica: “Toties mums ir mīlestība.” Es viņai neteicu, ka šī māja — jau gandrīz realitāte. Ka es krāju. Ka es to būvēju viņai — pa ķieģelim, pa naglai. Lai pagaidām domā, ka mēs dzīvojam pieticīgi. Lai pēc tam būtu pārsteigums.”

Es pāršķīru lapu. Tur bija saraksts: “Krājkonts Nr….”, “Depozīts bankā…”, “Vērtspapīri…”. Summas. Lielas summas. Viņš bija krājis. Gadiem. Klusējot. Nevienam neko nesakot.

Es noliku kladi malā un paņēmu fotogrāfijas. Tās bija bildes. No mūsu ceļojumiem. No mūsu pastaigām. No mūsu vakariņām. Katru reizi — mēs. Es — smejoša, viņš — raugās uz mani tā, it kā es būtu vienīgais brīnums pasaulē. Katras fotogrāfijas aizmugurē — datums un paraksts: “Mīļotā”, “Mana prieka avots”, “Skaistākā”.

Pēc tam — zibatmiņa. Es ievietoju to klēpjdatorā, kuru biju paņēmusi līdzi. Tur bija tikai viens fails — video. Es nospiedu “Atskaņot”. Viņš sēdēja pie darba galda, tajā pašā jakā, kas man tagad mugurā. Smaidīja. Nedaudz uztraucās…

 

“Sveika. Ja tu šo skaties — tātad manis jau vairs nav… nu, tu saprati. Labāk paklausies, ko es gribu tev pateikt. Tu esi pats galvenais manā dzīvē. Viss, ko es darīju, bija tev. Pat šis šķūnis. It īpaši šis šķūnis. Jo te es jutos brīvs. Te es varēju sapņot. Un sapņoju es par tevi. Par mūsu nākotni.

Es zinu, tu domā, ka mēs dzīvojām pieticīgi. Bet tā nav. Mēs dzīvojām bagāti. Jo mums bija mīlestība. Un tas ir pats dārgākais, kas var būt. Tagad — par galveno. Lādītē ir gredzens. Tas pats, kuru es gribēju tev uzdāvināt kāzās. Atceries, tu teici, ka gribi tādu kā tavai vecmāmiņai? Es to atradu. Nopirku. Paslēpu. Gribēju pārsteigt. Bet… nepaspēju.

Uzvelc to. Lai tas tev atgādina, ka es vienmēr esmu ar tevi. Un vēl — atslēga. Tā ir atslēga no mājas. Tās pašas, ko es būvēju. Tā ir gandrīz gatava. Atliek pabeigt jumtu un nokrāsot sienas. Adrese — pēdējā kladē. Turpat ir visi dokumenti. Māja ir uz tava vārda. Ej turp. Dzīvo tur. Lai Plušs skrien pa lielo koridoru. Lai virtuvē smaržo tava ievārījuma garša. Lai uz terases skan mūzika. Es skatīšos uz tevi no turienes, kur esmu. Un lepošos. Jo tu esi mana sieva. Mana mīlestība. Mana dzīve.

Nerunā ar mani atvadu vārdus. Vienkārši… turpini. Es tevi mīlu. Vienmēr.

Tavs vīrs.”

Video beidzās. Es sēdēju, nespējot pakustēties. Es atvēru koka lādīti. Tur gulēja gredzens. Sudraba, ar smalkiem rakstiem — tieši tāds kā vecmāmiņai. Un zīmīte:

“Nēsā to. Un atceries — es neesmu aizgājis. Es vienkārši kļuvu par daļu no tavas dzīves. Par daļu no tavām sienām. Par daļu no tavas gaismas.”

Es izgāju no šķūņa lietū. Uz rokas — gredzens. Somā — klades, fotogrāfijas, zibatmiņa. Sirdī — viņš. Nākamajā dienā es aizbraucu uz adresi, kas bija norādīta kladē. Māja stāvēja pilsētas nomalē, uz kalna, ar skatu uz mežu un upi. Liela, gaiša, ar terasi, ar kamīnu, ar plašu virtuvi. Jumts bija gandrīz pabeigts. Sienas — nokrāsotas siltā bēšā tonī. Dārzā — jaunas ābeles. “Lai arī skābas, bet īstas,” — es pasmaidīju.

Es iegāju iekšā. Smaržoja pēc svaigas krāsas un koka. Uz sienas priekštelpā karājās viņa instrumentu josta. Blakus — zīmīte:

“Manai sievai. Lai viņa zinātu — visu, ko es darīju, es darīju viņas dēļ.”

Lasi vēl: Marinēti āboli burkās pēc vecas receptes – vasaras garša visai ziemai

Es pakāru jaku blakus. Uzliku uz plaukta viņa krūzi. Izklāju fotogrāfijas uz kamīna. Plušs, kas bija atbraucis ar mani, uzreiz uzrāpās uz palodzes — un apmetās tur, it kā būtu vienmēr te dzīvojis. Katru dienu es braucu uz šķūni. Laboju to, kas salūzis. Kārtoju instrumentus. Lasīju viņa pierakstus. Reizēm — runāju ar viņu. Viņš atbildēja man ar vēja šalku, durvju čīkstēšanu, ēnu uz sienas.

Pēc dažiem mēnešiem es sarīkoju iesvētības. Aicināju draugus, kaimiņus, radus. Virtuvē smaržoja pēc ievārījuma. Uz terases skanēja mūzika. Plušs gulēja uz dīvāna. Bet es stāvēju pie loga, skatījos uz saulrietu — un smaidīju. Jo viņš bija blakus.

Pagāja gads. Pēc tam — divi. Es nenojaucu šķūni. Tieši otrādi — es to atjaunoju. Nokrāsoju sienas, nomainīju jumtu, uzstādīju jaunu darba galdu. Tagad tā nebija tikai darbnīca — tā bija piemiņas vieta. Vieta, kur es nācu, lai ar viņu parunātos. Lai atcerētos. Lai sajustu. Reizēm, kad tur strādāju, man šķita, ka viņš stāv aiz manis, raugās, smaida un saka: “Labi padarīts.” Es pagriezos — neviena. Bet siltums uz pleca palika.

Kādudien es atradu vēl vienu zīmīti — paslēptu kastītē ar naglām. Uz tās bija rakstīts: “Ja tu šo lasi — tātad tu neesi padevusies. Tu tiki galā. Es zināju, ka tu tiksi. Jo tu esi stipra. Jo tu esi mana sieva.

Tagad — pēdējā dāvana

Zem grīdas, tālajā stūrī — vēl viena lūka. Tur — lāde. Tajā — viss, ko es gribēju tev atstāt. Ne lietas. Ne naudu. Atmiņas. Sapņus. Mīlestību. Atver to. Un dzīvo. Pa īstam. Drosmīgi. Laimīgi.

Es vienmēr esmu ar tevi. Tavs vīrs.”

Es atvēru lādi. Tur bija vēstules. Simtiem vēstuļu. Katram datumam — no mūsu kāzu dienas līdz… līdz dienai, kas vēl nebija pienākusi. Viņš tās bija rakstījis iepriekš. Katram manam dzimšanas dienas datumam. Katrai gadadienai. Katriem svētkiem. Katrai dienai, katrai svētku reizei.

Šodien tev ir 50. Tu esi skaista. Kā vienmēr. Es tevi apskautu. Noskūpstītu. Teiktu, cik ļoti tu man patīc. Bet, tā kā manis nav blakus — apskauj sevi pati. Manā vietā.

Šodien līst. Tu droši vien sēdi pie loga. Lietus — tas esmu es. Es klaudzinu pa jumtu, lai tu zinātu — es esmu blakus.

Šodien tu esi viena. Bet tu neesi vientuļa. Jo es esmu tavā sirdī. Tavās atmiņās. Tavās rokās, kuras joprojām prot labot, celt, mīlēt.

Šodien tu smejies. Es dzirdu. Un priecājos. Lai tā būtu vienmēr.

Es lasīju tās pa vienai. Katru dienu — pa vienai vēstulei. Katru — kā apskāvienu. Kā skūpstu. Kā čukstu: “Es esmu šeit.”

Lasi vēl: Personības tests: Cik suņus redzat attēlā

Tagad pagājuši pieci gadi. Es dzīvoju tajā mājā. Vāru ievārījumu no skābajiem āboliem. Plušs joprojām guļ uz palodzes. Reizēm atbrauc mazbērni — skrien pa koridoru, zīmē uz ledusskapja, smejas. Es stādu puķes. Lasu grāmatas. Rakstu savas atmiņas. Un katru rītu — braucu uz šķūni.

Tur viss ir savās vietās. Viņa instrumenti. Viņa pieraksti. Viņa smarža. Es apsēžos pie darba galda, paņemu rokās āmuru — un sāku strādāt. Laboju. Ceļu. Radu. Jo viņš man iemācīja: visu var salabot. Pat sirdi. Pat dzīvi. Un kad vējš pakustina aizkarus, kad iečīkstas durvis, kad klusumā atskan klusa smieklu skaņa — es zinu: viņš ir šeit. Viņš nav aizgājis. Viņš vienkārši kļuvis par daļu no manas pasaules.

Par daļu no mana šķūņa.

Par daļu no manas mīlestības.

Par daļu no manis.

Un ar to — pietiek.