Mana mamma devās uz Itāliju strādāt, kad man bija tikai piecpadsmit gadi. Viņas mērķis bija nodrošināt man labu izglītību un pārtikušu nākotni. Pusgadu pēc viņas aizbraukšanas tētis mājās atveda citu sievieti.
– Es taču nelūdzu, lai tava māte brauc prom! Vai tu domā, ka viņa tur nesajaucas ar itāļiem? Visi strādnieki ārzemēs tā dara, viņš man kādu reizi teica.
Nespēdama izturēt šo situāciju, es (starp citu, mani sauc Ilze) sakravāju mantas un pārcēlos dzīvot pie vectēva. Bet man tur bija ļoti grūti. Tāpēc es biju laimīga, kad iestājos augstskolā un varēju pārvākties uz kopmītni.
Mamma turpināja smagi strādāt Itālijā un sūtīja man naudu. Pateicoties viņai, es vienmēr biju labi ģērbusies, nekad nejutu trūkumu un regulāri saņēmu itāliešu produktu sūtījumus. Kad mācījos ceturtajā kursā, mamma atbrauca un nopirka Latvijā trīsistabu dzīvokli.
– Mammu, kāpēc tik liels dzīvoklis?
– Es gribu, lai mums būtu ērti. Nekad nevar zināt, kā dzīve izvērtīsies tālāk.
Pēc tam mamma atkal aizbrauca uz Itāliju. Drīz vien es satiku puisi, un pēc sešiem mēnešiem viņš mani bildināja. Mums bija kāzas, ko mamma palīdzēja organizēt, un es nolēmu ar viņu aprunāties.
– Mammu, dzīvoklis stāv tukšs. Tu taču neiebilsti, ja mēs ar vīru tajā dzīvosim, vai ne?
– Protams, dzīvojiet, viņa atbildēja.
Mēs bijām septītajās debesīs. Jauna ģimene un uzreiz iespēja dzīvot trīsistabu dzīvoklī – tas bija vienkārši brīnumaini! Īpaši ņemot vērā, ka manam vīram Danielam nebija bagātu vecāku, un viņu pieticīgais dzīvoklis neļāva mums tur dzīvot. Mamma ik pa laikam atbrauca pie mums, bet nekad nepalika ilgāk par mēnesi.
Tad es paliku stāvoklī un dzemdēju dvīņus. Mamma bija ļoti apmierināta ar saviem mazbērniem un turpināja mūs finansiāli atbalstīt. Daniels strādāja un krāja naudu automašīnai, jo ar diviem bērniem bez transportlīdzekļa bija grūti. Taču nebija iespējams ietaupīt.Tad es nolēmu lūgt palīdzību savai mātei:
– Mammu, palīdzi mums, mums ir grūti ar bērniem bez automobiļa.
– Labi, ņemiet tik daudz, cik jums vajag, viņa atbildēja.
Mamma daļu savas naudas glabāja pie mums, lai viņai nebūtu jāvadā līdzi lielas summas. Mēs ar vīru nolēmām iegādāties jaunu automašīnu, no mammas krātuves paņemot 18 tūkstošus eiro. Kad teicām mammai, viņa bija pārsteigta:
– Man likās, ka paņemsi kādus 5 tūkstošus, kam tev vajag tik dārgu mašīnu?
– Mammu, tas ir bērnu drošības dēļ, mēs paskaidrojām.
Mamma piekrita, bet šovasar viņa mūs pārsteidza. Negaidīti piezvanīja un teica:
– Es nolēmu savu Latvijas dzīvokli pārdot.
Taču tālāk sekoja pats interesantākais.
– Kā tā? Kāpēc?
– Vēlos iegādāties māju Itālijā, jau esmu atradusi piemērotu variantu. Vajag naudu.
– Bet kur mēs dzīvosim?
– Pagaidām apmeties pie vīra vecākiem, tad es tev palīdzēšu nopirkt nelielu mājoklīti.
– Mammu, tu nopietni?
– Piepilsētā var nopirkt māju, tev ir mašīna, varēsiet izbraukāt.
– Vai tiešām tu mūs met ārā?
– Ko nozīmē – metu ārā? Tas taču ir mans dzīvoklis, es daudzus gadus strādāju, lai to nopirktu. Un tagad es gribu kaut ko sev. Es Itālijā satiku savu sapņu vīrieti un tagad vēlos baudīt dzīvi.
Es nezināju, ko teikt. Mani pārņēma emociju vilnis. Pēc nedēļas dzīvokli ieradās apskatīt pircēji. Tas bija nepatīkami, mantas nesavāktas, visur bardaks.
Dzīvoklis tika pārdots. Mēs pārcēlāmies dzīvot pie Daniela vecākiem. Jūs pat nevarat iedomāties, kā ir dzīvot vienā istabā pēc tam, kad esi mitinājies trīsistabu dzīvoklī. Mēs jutāmies kā būrī. Pēc sešiem mēnešiem mamma mums atsūtīja 5000 eiro.
– Mammu, ar šo naudu normālam mājoklinm epietiek.
– Kāpēc? Var nopirkt māju laukos un pēc tam pret kaut ko samainīt.
Mēs rīkojāmies savādāk. Daniels pārdeva automašīnu, mēs pievienojām manas mātes 5 tūkstošus un nopirkām divistabu dzīvokli bez remonta. Tas bija labāk nekā nekas. Bet mamma mums vairs nepalīdz, sūta tikai paciņas ar gardumiem bērniem.
Bet pati dzīvo pilnvērtīgi: dodas atvaļinājumā ar savu jauno kavalieri, iet dejot un to visu publicē sociālajos tīklos. Viņai ir 60 gadi! Es nesaprotu, kā tas ir iespējams. Vai šajā vecumā nevajadzētu palīdzēt saviem mazbērniem? Kā cilvēks var būt tik bezatbildīgs? Es nezinu, vai varu viņai piedot.
Bet kāds ir tavs viedoklis? Vai tev nešķiet, ka sievietei 60 gados ir tiesības pašai uz savu dzīvi un laimi, nevis tikai palīdzēt meitas ģimenei? Lūdzu, pastāsti komentāros. Ja tev raksts šķita interesants, atzīmē to ar emocijzīmi un dalies sociālajos tīklos
