Izdzērusi ūdeni, Gunta nopūtās un nolika glāzi uz galda. Viņa negribēja būt tā, kas pieprasa, kas izvirza ultimātus. Viņa bija maiga, saprotoša un pārāk jauna. Viņa nevarēja stingri teikt: “Vai nu es, vai viņa! Izvēlies!” Gunta vēl nebija iemācījusies pilnībā prasīt cieņu no citiem.
Kaspars teica, ka starp viņu un Lieni palikusi tikai draudzība… Bet Gunta kā sieviete, kaut arī pārāk jauna, bet tomēr sieviete, saprata, kādu smalku un viltīgu spēli vada Liene. Un viņa arī saprata, ka Kaspars mīl Lieni, un mīl ļoti stipri….. Citādi nekāda saziņa ar šo sirdsdrauga nebūtu iznākusi.
Aiz loga viegli lija lietus, pilieni sitās gar stiklu, it kā gribētu kaut ko pateikt. Gunta atgriezās viesistabā. Kaspars, vairs neslēpjoties, atbildēja uz ziņām.
– Tā atkal ir Liene, – viņa teica, jūtot, kā aizvainojums kāpj. – Redzu, ka esmu mazliet lieka, tāpēc dodos mājās.
– Nē, nē, pagaidi!
Kaspars pēkšņi piecēlās un apskāva viņu.
– Man ar viņu viss ir beidzies. Es atvainojos. Paliec! Es apsolu, ka vairs tā nedarīšu.
Gunta gribēja tam ticēt. Iespējams, viņa bija sākusi viņu patiešām mīlēt. Jo tālāk viņa gāja, jo vairāk uztraucās, jo vairāk vēlējās palīdzēt viņam atbrīvoties no šī visa, un reizēm naktīs gulēja nomodā, domājot, kā ar to cīnīties. Viņa ieguldīja savus spēkus un emocijas Kasparā, un kaut kur šeit sākās viņas jūtas pret viņu, viņš kļuva viņai mīļš, viņa arvien vairāk identificējās ar viņu.
Un viņa piedeva. Un viņa cerēja. Kaspars uzdāvināja viņai sava dzīvokļa atslēgu kopiju….. Uzticējās viņai. Bet kāda jēga atnākt pie viņa uz dzīvokli, kur viņa paša nav. Bet, pajautājot, kur viņš ir, atbildē saņemt: “Atvaino, es kavēšos. Liene lūdza, lai es viņai palīdzu pārvākties.”
– Kāpēc tu viņai ļāvi tā uzvesties? – jautāja Gunta, kad Kaspars atgriezās pēc kārtējā “brauciena” pie Lienes. – Tas ir nesaprotami! Jūs tikāties tikai divus mēnešus, un viņa jau otro gadu tevi tur un ik pa laikam sauc atpakaļ! Kur ir tavs lepnums?
– Es nevaru. Es visu saprotu, bet es nevaru! – viņš atbildēja, izvairoties no viņas skatiena.
– Bet tu taču pats teici, ka vēlies tam pielikt punktu! – Gunta viņam atgādināja.
– Es cenšos, – viņš teica, izjūtot kaunu pats par sevi, un viņa balsī bija jūtama patiesa cīņa. – Bet viņa ir… viņa ir kā… Es nevaru pateikt nē.
Gunta viņam noticēja un juta līdzi. Viņa redzēja, kā Kaspars nespēj tikt galā. Viena ziņa no Lienes lika viņam satraukties, bet viņš nevarēja neatbildēt, un Gunta to zināja. Viņš vienkārši nevarēja…
– Tas viss! Es vairs nevaru! – Kaspars iesaucās, saņemot no Lienes vēl vienu “Es sapņoju par tevi”. Viņš nometa džemperi uz grīdas un tupēja uz tā uzvilcies, tad, paķerot no naktsgaldiņa automašīnas atslēgas, sakostiem zobiem, paralēli uzvilcis kurpes, sacīja: “Es aizbraukšu un ar viņu tikšu galā. Es pateikšu ka viss cauri reiz pa visām reizēm.
Un viņš šādi gāja vairāk nekā vienu reizi un vairāk nekā divas reizes, lai “pieliktu tam punktu”. Atgriezās atpakaļ ne savā ādā un bāls, pilnībā uzvilkts… Liene viņu emocionāli nogurdināja līdz neprātam, viņš atgriezās mājās knapi turoties kopā, un Gunta, skatoties uz viņa apsārtušajām un asarainām acīm, varējavisu saprast. Un Liene viņam sūtīja īsziņas, it kā nekas nebūtu noticis:
“Kāds bija ceļš?”
Un tā regulāri.
Ikreiz, kad Liene zvanīja un kaut ko lūdza, viņš palīdzēja. Viņš brauca pie viņas. Brauca pēc viņas. Viņš pirka. Pēc tam viņš satraucās. Nespēja cienīt sevi un viņu…
Pienāca diena, kad Kaspars nolēma radikāli mainīt taktiku. Ja viņš nevar izkļūt no Lienes ietekmes, tad jādara pretējais!
– Es gribu viņai atriebties, – viņš teica. – Es gribu, lai viņa izjūt to, ko jūtu es. Es gribu, lai viņa mani iemīlētu, un tad es viņu pametīšu.
Gunta pārsteigta paskatījās uz viņu.
– Vai tu runā nopietni? – Viņa jautāja. – Tā vietā, lai mainītu savu numuru un vienkārši atrastu spēkus no viņas izvairīties, tu vēlies viņai vēl vairāk pietuvoties? Vai tu nebaidies, ka iekritīsi šajās “atriebības” lamatās?
– Tā nav tikai atriebība, – viņš atbildēja. – Tas ir… tas ir veids, kā izkļūt no viņas varas. Ja man izdosies panākt, ka viņa mani iemīlēs, es varēšu viņu aizmirst.
Gunta klusēja. Viņa saprata, ka tas nav risinājums, ka tas ir tikai vēl viens veids, kā palikt Lienes tuvumā. Taču viņa nestrīdējās. Viņa zināja, ka Kaspars neklausīsies. Kaspars par galveno dzīves mērķi izvirzīja sava plāna īstenošanu, un Gunta sāka domāt par sevi…
Viņa arvien vairāk un vairāk saprata, ka Kaspars vienkārši nevar izsvītrot Lieni no savas dzīves – ne viņu, ne viņas ietekmi uz viņu. Gunta redzēja, cik uzkrītoši atšķirīgas ir viņa jūtas pret viņu un pret Lieni. Ar vienu labu Guntu viņam nepietika….. Gunta nezināja, kā spēlēties ar cilvēkiem, kas viņai rūpēja. Turpretī Liene par viņu neuztraucās. Viņš viņai bija nekas, tāpēc viņa spēlēja, kā viņai patika.
Bet! Gunta pēkšņi saprata, ka, ja Liene patiešām iemīlēsies Kasparā vai vismaz izliksies, ka mīl, Kaspars viņu neatstās. Viņš kritīs viņai pie kājām vēl vairāk. Vienkārši viņš viņu mīlētu neprātīgi. Kamēr plāns tika izstrādāts, Kaspars turpināja mētāties starp viņām, un ikreiz, kad Liene piezvanīja, viņš visu pameta un steidzās pie viņas. Atšķirība bija tāda, ka tagad viņš to darīja apzināti, lai Liene sāktu pieķerties viņam.
– Es tā vairs nevaru izturēt, – Gunta teica kādu vakaru, kad Kaspars atkal aizkavējās Lienes dēļ. – Es vairs nevaru paciest trešās personas klātbūtni mūsu attiecībās.
Kaspars vainīgi paskatījās uz viņu.
– Es saprotu, – viņš teica. – Es negribu tevi pazaudēt, bet… es nevaru vienkārši paņemt viņu un aizmirst. Esi pacietīgs, tas būs drīz…
– Nē. Es aizeju. Es tevi atstāju kopā ar viņu. Trešais ritenis, hmm…? – viņa nopūtās un paņēma no krēsla savu somiņu. Pie durvīm viņa cerīgi čukstēja, – Ja nolemsi atbrīvoties no Lienes, zini manu numuru un adresi. Es būšu priecīga…
Viņa aizgāja, un Kaspars pat nemēģināja viņu apturēt. Vēl vairāk – pagāja dienas, nedēļas un mēneši, un viņš viņai nerakstīja, nepiezvanīja, neatnāca pie viņas. Nekad.
Pagāja daži gadi.
Gunta apprecējās, viņai piedzima bērni. Viņa bija laimīga, bet reizēm, kad lija lietus (tas bija rudenī, kad viņi iepazinās ar Kasparu) vai viņa dzirdēja kādu senu dziesmu, ko abi mīlēja, viņa atcerējās Kasparu. Neskatoties uz aizvainojumu, viņa domāja par viņu ar lielu maigumu, ar siltumu. Viņa bija laimīga kopā ar viņu, neskatoties uz Lienes klātbūtni.
Viņa cerēja, ka viņš ir saticis cienīgu meiteni, kuru viņš iemīlēs. Taču dziļi sirdī viņa nebūtu pārsteigta, ja uzzinātu, ka Liene joprojām velk viņa pavadu, turēdama viņu rezervē. Un Kaspars joprojām nevarēja no tās izkļūt.
Gunta atvilka elpu un aizvēra acis. Viņa zināja, ka tas ir viņu stāsts. Stāsts par mīlestību un atvadām. Un viņa bija pateicīga par katru mirkli, kas pavadīts kopā ar viņu. Jo tā bija viņas pagātne, viņas dzīve. Viņas pieredze! Bet piespieda viņu pieaugt. Mācīja Guntai pašcieņu. Un viņa negribētu neko mainīt.
Gunta nekad neuzzināja, kā izvērsās Kaspara dzīve. Bet kādu dienu viņa atrada viņa profilu sociālajos tīklos. Visās fotogrāfijās Kaspars bija viens, mazliet lepns, mazliet atturīgs. Ne mājiena par attiecībām vai ģimeni, un starp fotogrāfijām bija arī attēls, kas veltīts tam, cik sliktas ir visas sievietes…
