Es paskatījos uz smaidīgo sievu. Bija sestdiena, un mēs nolēmām apmeklēt tirdzniecības centru — nopirkt pārtiku un, ja izdosies, atrast viņai kādu jaunu lietu no drēbēm. Viss šķita pavisam ikdienišķi. Dienai vajadzēja paiet mierīgi un bez notikumiem.
Mēs izgājām no mājas, iekāpām auto un devāmies iepirkties uz tirdzniecības centru. Fonā skanēja mūzika, garastāvoklis bija labs. Bet te piezvanīja mans telefons. Tā kā vienmēr braucu ar “hands-free”, saruna atskanēja skaļi. Nekad nebiju domājis, ka šoreiz tas radīs problēmu.
Es bez vilcināšanās atbildēju uz zvanu. Un tūlīt pat visā mašīnā atskanēja sievietes priecīgā balss — ar vārdiem, kurus mana sieva dzirdēja pirmo reizi.
— Jāni! Esmu stāvoklī! Urā!
Līdz šim man šķita, ka man nav nekādu noslēpumu. Bet, izdzirdot šos vārdus, biju apjucis. Vārdi iestrēga mutē, un es tikai sēdēju, nesaprazdams, ko teikt tālāk.
Sievietes balss no telefona skanēja tālāk, nepārtrūkstot…
Vakar kopā ar vīru apmeklējām speciālistu, un viņš apliecināja, ka drīz kļūsim par vecākiem. Tāpēc vēlējos palūgt rīt brīvu dienu, jo mums jābrauc uz klīniku reģistrēties.
Lai būtu skaidrāk — esmu nodaļas vadītājs, un lielākā daļa manā kolektīvā ir sievietes. Toreiz zvanīja viena no manām darbiniecēm.
Pēc visa dzirdētā es paskatījos uz sievu, kura sēdēja un smaidīja, tad atkal pagriezos un sacīju.
— Nu kāpēc gan sākt ar to, ka tu stāvoklī? To taču varēja pateikt uzreiz, — pasmīnēju es. Mana sieva tajā brīdī vairs tikai nesmaidīja, bet iesmējās skaļi un no visas sirds.
Izdzirdējusi, ka esmu kopā ar sievu, viņa ātri apjauta, cik neveikli tas izklausījās, un sāka atvainoties. Es sarunu nepagarināju, pateicu paldies un pārtraucu zvanu. Ceļā līdz tirdzniecības centram valdīja savdabīgs klusums: es klusēju, bet sieva smējās un visu laiku mani draudzīgi ķircināja.
Pirmdien atnākot uz darbu, uzreiz vadīju sapulci, kur izstāstīju par kolēģes zvanu. Piebildu, ka, ja kādreiz rodas līdzīgas situācijas, tad šādus jautājumus labāk formulēt citādāk.
Šāda bija epizode no manas dzīves, ko vēl ilgi atcerēšos ar smaidu.
