Mans vīrs kolēģiem lielījās, ka viņš ir mājas boss, bet es viņu noliku pie vietas. Es stāvēju virtuvē un jaucu salātus, kamēr no viesistabas atskanēja skaļi smiekli. Mans vīrs mirdzēja kolēģu sabiedrībā, jautri stāstot jokus vienu pēc otra.
Bet man nebija ne laika, ne vēlēšanās izklaidēties ar viņiem. It īpaši tāpēc, ka lielākā daļa viņa joku bija par mani. Šodien viņš svinēja paaugstinājumu amatā, tāpēc uzaicināja visus uz mūsu māju. Lielu, plašu lauku māju, par kādu es reiz sapņoju. Katram no mums bija savas automašīnas, un mēs tikām uz darbu bez jebkādām problēmām.
Dzīve, šķiet, bija veiksmīga. Tikai nesen mans vīrs sāka atļauties būt pārāk skarbs pret mani. It kā viņš būtu aizmirsis, ka es neesmu kalps, bet gan viņa sieva.
“Vai varat iedomāties, ja es toreiz nebūtu paņēmis viņu par sievu, viņa būtu palikusi savā nomaļajā ciemā,” atskanēja viņa skaļā balss, ko apslāpēja viesu draudzīgie smiekli. “Viņa strādā par skolotāju. Tas ir viņas hobijs, vai ne?”
Es nopūtos, cenšoties nepievērst uzmanību. Savācu no galda netīros šķīvjus un devos uz virtuvi. Mani pārņēma riebums. Viena lieta ir, kad šāda ķircināšana notiek starp draugiem, un cita lieta, kad tā notiek svešinieku priekšā.
“Ar ko jūs mani šodien iepriecināsiet, mans skolotāj?” aiz muguras atskanēja balss. Es nodrebēju. Viss manī bija sažņaugts no pazemojuma. Šķita, ka viņam patīk publiski spēlēt dzīves priekšnieku, demonstrējot “savu pārākumu”.
Es dziļi ieelpoju, cenšoties saglabāt savu seju. Būtu pilnīga stulbuma virsotne taisīt scēnu viesu priekšā. “Viņa ir laba pavāre,” vīrs neatlaidās, “bet viņa neko citu nedara. Trauku mazgājamā mašīna mazgā traukus, robotizētais putekļsūcējs tīra grīdas, veļas mašīna mazgā veļu. Un tad viņa saka, ka ir nogurusi! Tikai atceries: es reiz atnācu uz darbu divās dažādās kurpēs! To visu viņa paveica – viņa tās salika kopā. No rīta, nepaskatoties, es tās uzvilku un aizgāju.
Viesi smējās. Es nevarēju valdīties un parādīju visiem viesiem, “kurš ir boss mūsu mājā”.
“Protams…” Bet, tiklīdz es to pateicu, telpā uzreiz iestājās klusums. Desmitiem acu skatījās uz mani. “Ko tu tur teici, mīļā?” – vīrs jautāja ar aukstu smaidu.
– Es tev saku, ja tu nevari atšķirt kurpes, tā nav mana vaina, – es mierīgi atbildēju. – Protams, tu esi mana sieva. Tev mani no rītiem jāsagatavo kā bērnu. Es lēnām pacēlu acis uz viņu. – Tu esi pieaudzis. Tu esi atbildīgs par sevi. Un jā, man ir savs darbs, kuru es mīlu.
Vīrs tik tikko spēja savaldīt dusmas. – Skolotāja. Tu dzīvo uz mana rēķina, neaizmirsti. Šie vārdi skāra spēcīgāk nekā pļauka.
– Vai man tev, mīļā, atgādināt, no kura naudas mēs sākumā dzīvojām? No manu vecāku naudas. Kamēr tu mācījies būt “veiksmīgs cilvēks”. Es strādāju, jo gribēju strādāt, nevis tāpēc, ka man tas bija nepieciešams. Šoreiz viņi sāka par viņu smieties. Mans vīrs klusībā ielēja sev pilnu glāzi un izdzēra to vienā malkā. Es apgriezos un devos uz virtuvi.
Tajā dienā es aizmigu ar smagu sirdi. Un no rīta, kamēr mans vīrs vēl gulēja, es klusībā sapakoju savas mantas. Es devos pie vecākiem ar vienu skaidru domu: ir pienācis laiks sākt jaunu dzīvi. Dzīvi, kurā mani novērtē.
Pagāja laiks un es sapratu, ka esmu izdarījusi pareizo izvēli aizejot no viņa prom. Viņš nespēja mani novērtēt un man žēl to vīriešu, kuri toreiz smējās viņam līdzi. Man žēl pat ne viņu, bet viņu sievu, jo pieļauju arī viņas netiek novērtētas.
