Daudziem skatītājiem un kolēģiem ilgāku laiku nebija zināmi iemesli, kāpēc pieredzējušais aktieris Jānis Paukštello pārtrauca savas gaitas uz Dailes teātra skatuves, taču tagad mākslinieks atklāti skaidro šo lēmumu.
Mākslinieks, kura balss un tēli gadu desmitiem uzrunājuši tūkstošiem skatītāju, tagad nolēmis dalīties savā stāstā. Aiziešana no teātra nebija tikai emocionāla izvēle pēc piedzīvotās nelaimes – galvenais iemesls bija tieši fiziskā pašsajūta, kas vairs neļāva strādāt ar tādu jaudu, kādu prasa atrašanās uz skatuves. Tūlītēja atgriešanās teātra darbā nesniedza gaidīto sajūtu.
“Kaut kas nebija tā, kā tu jūti,” viņš saka.
Izšķirošais faktors bija tieši labsajūtas stāvoklis – situācija bija tik nopietna, ka pastāvēja bažas par viņa spēju turpmāk pārvietoties patstāvīgi. Aktierim, kura ikdiena ir kustība un enerģija, šāda neziņa par nākotni bija smags pārbaudījums, ko nebija viegli pieņemt.
Izvēle par labu mājām un tuvajiem cilvēkiem
Neraugoties uz speciālistu ieteikumiem palikt ilgstošā uzraudzībā, Paukštello pieņēma lēmumu, kas tobrīd citiem šķita drosmīgs. Aktieris atminas izšķirošo sarunu ar speciālistu, kurā galvenais jautājums bija par pašu svarīgāko – dzīvību.
Saņēmis apstiprinājumu, ka lielākais satraukums par pašu svarīgāko ir galā, mākslinieks skaidri paziņoja: “Tad es eju uz mājām pie bērniem!” Viņam tajā brīdī ģimenes klātbūtne un māju miers bija svarīgāki par jebkādu turpmāku atrašanos svešās sienās.
Šis lēmums lielā mērā ietekmēja turpmākos gadus. Kamēr apkārtējie situāciju uztvēra kā ļoti smagu, pats mākslinieks centās saglabāt mieru, vienlaikus skaidri apzinoties jauno realitāti – tā vienkārši bija personīga nelaime, kas lika pārtraukt aktīvās darba gaitas uz mīļotā teātra skatuves.
No Jaunpiebalgas līdz “Mūžīgajam unisonam”
Lai labāk izprastu Jāņa Paukštello personību, ir vērts atskatīties uz viņa neparasto ceļu mākslā. Dzimis 1951. gadā Jaunpiebalgā kā jaunākais četru bērnu ģimenē, viņš bērnību pavadīja Gaujmalā, ganot govis, bet vēlāk nodarbojās ar sportu Murjāņos.
Sākotnēji izvēlējies ekonomikas studijas, viņš nejauši pamanīja sludinājumu avīzē un nonāca Tautas kinoaktieru studijā. Šis pagrieziens mainīja visu – Jānis pameta universitāti, lai dotos pretī savam īstajam aicinājumam, un savu mērķi neatmeta pat tajos gados, kad pienākums pret valsti lika uz laiku pārtraukt iesākto.
Savu aktiera diplomu viņš ieguva 1974. gadā, un par viņa “krusttēvu” teātrī kļuva leģendārais Ēvalds Valters. Paukštello kļuva par vienu no spožākajām zvaigznēm ne tikai uz skatuves, bet arī kino, nospēlējot vairāk nekā 50 lomas.
Viņš iedzīvināja neaizmirstamo Arvīdu Lasmani filmā “Mans draugs – nenopietns cilvēks” un kļuva par tautā mīlētu “dziedošo aktieri”. Raimonda Paula dziesma “Cielaviņa” viņa izpildījumā joprojām ir viens no Latvijas mūzikas zelta fonda dārgumiem.
Paukštello devums kultūrā ir novērtēts ar “Lielo Kristapu” un skatītāju neizmērojamu mīlestību. Viņa spēja savienot dramatiskas lomas ar sirsnīgu dziedāšanu vokālajā ansamblī “Mūžīgais unisons” radīja tēlu, kas Latvijas sabiedrībai paliks atmiņā mūžīgi.
Lai gan lielā skatuve tagad ir palikusi pagātnē, viņa stāsts turpinās – kā atgādinājums par talantu, kas spēj palikt balts pat visgrūtākajos dzīves brīžos.
