Laika apstākļi janvāra pēdējā dienā, saskaņā ar mūsu priekšteču novērojumiem, patiešām tika uzskatīti par norādi tam, kad izkūst sniegs un kāds būs pavasaris.
Cilvēki uzmanīgi vēroja 31. janvāri un ticēja: kā ziema uzvedas šajā dienā, tāpat tā arī aizies – ātri vai ar kavēšanos. Lauku ciematiem tā nebija tikai skaista leģenda, bet gan praktisks veids, kā iepriekš saprast, kad gaidāmi pali, kā plānot izbraukšanu no zemes ceļiem un kad uzsākt pirmos darbus uz zemes.
Ko tieši jāvēro?
Ja 31. janvārī valdīja stiprs sals, dienā saglabājās noturīgi mīnusi, sniegs kraukšķēja zem kājām, nelipa un nekusa pat uz ceļiem un atklātās vietās, tad teica, ka ziema aizkavēsies. Šāda diena tika uzskatīta par zīmi, ka sniega sega “sēž stingri” un gulēs līdz pat marta beigām, bet vietām pat līdz aprīlim.
Tautā mēdza teikt: “Sals šajā dienā – sniegs līdz Lieldienām neaizies.” Tad gaidīja vēlu upju atbrīvošanos no ledus, ilgu ledus kārtu uz ūdenstilpēm un ieilgušus pavasara dubļus. Jāmin, ka Latvijā šī ir varena ziema, ar sniega kupenām un salu pat -30 grādu.
Turpretī, ja janvāra pēdējā dienā laiks bija maigs, temperatūra pakāpās līdz nullei vai nedaudz virs tās, sniegs kļuva irdens, uz takām parādījās šļūdonis un no jumtiem sāka pilēt, to uzskatīja par agrīnas kušanas vēstnesi. Šādus atkušņus mēneša beigās saistīja ar siltāku februāri un īsta pavasara agrāku iestāšanos.
Mūsu senči teica, ka pie mitra un slapja janvāra noslēguma sniegs “aiztecēs” jau martā: vispirms gar ceļmalām un pa saulainajām nogāzēm, pēc tam – no laukiem un dārziem.
Vēroja arī pašas sniega kupenas. Ja līdz 31. janvārim sniegs gulēja augstā, blīvā slānī ar sērsnas garozu, ticēja, ka pat agrīna pavasara saule to ilgi “grauzīs” un ūdens zemienēs stāvēs vēl ilgi.
Lasi vēl: Piesardzības signāls pavasarim: Volodina nosauc zodiaka zīmes, kurām gaidāms sarežģīts posms
Ja kupenas bija nelielas, irdenas, bez cietas sērsnas, teica, ka tās “nepaspēs aizsēdēties” – pie pirmajām noturīgajām plusu temperatūrām tāds sniegs izkūst ātri, vienas vai divu nedēļu laikā. Lauksaimniecībai tas bija būtiski: pēc janvāra pēdējām dienām lēsa, kad zeme atbrīvosies no sniega un kad reāli varēs iziet uz lauka.
Tā arī izveidojās tautas loģika: sals, sauss un čīkstošs janvāra pēdējais datums – uz vēlu sniega nokūšanu un ieilgušu pavasari; mitrs, atkušņains, ar šļūdoni un lāsēm no jumtiem – uz agru kušanu un ātru siltās sezonas iestāšanos. Tieši tādēļ mūsu priekšteči attiecās pret šo dienu kā pret savdabīgu “ziemas robežšķirtni” un pēc ieraduma saskaņoja ar to savus plānus tuvākajiem mēnešiem.
