Un tad kādu dienu viņu pieaugušais dēls, šī stāsta aizkustināts, pievērsās kādam televīzijas šovam, cerot palīdzēt vecākiem atkal runāt.
Raidījuma komanda sarīkoja emocionālu tikšanos starp Oto un Jumu tieši tajā parkā, kur viņi reiz iepazinās. Viņus apsēdināja uz soliņa. Kameras filmēja. Bērni vēroja no malas.
Daudzas minūtes Oto sēdēja klusumā. Pēc tam smagi nopūtās un — pirmoreiz 20 gadu laikā — izteica vārdus, kas bija adresēti Jumai.
Viņš atvainojās un teica, ka bijis nepareizi saprasts un nezinājis, kā citādi izrādīt savas emocijas. Juma emocijas bija nevis no skumjām, bet gan no atvieglojuma. Divdesmit gadu noslēgtais klusums beidzot tika pārtraukts.
Vēju diena 16. jūnijā: tautas ticējumi, ko šajā dienā nedrīkst darīt, lai vējš “neaizpūstu” bagātību
Tas bija grūts, bet svarīgs solis uz priekšu — ceļš uz savstarpēju sapratni un tuvību. Viņu bērni redzēja, kā ģimene atkal satuvinās, un tas deva visiem cerību.
Dzīve turpinājās, un viņi saprata, cik svarīgi ir runāt, klausīties un neļaut aizvainojumiem pieaugt. Tas bija stāsts par piedošanu, mīlestību un to, ka nekad nav par vēlu sākt no jauna.
Ko jūs domājat par šo stāstu? Vai ir kādas jūsu pieredzes, kurās arī klusums tika pārtraukts ar sarunu?
Viņa katru dienu dziedāja uz ielas, līdz kādu dienu apstājās automašīna…
