Man ir paziņa, kura dzīvo kaimiņu mājā. Nosaukšu viņu par Anitu. Viņa ir puķkope, un mēs ar viņu bieži runājam par šo tēmu. Bet gadās, ka saruna iegriežas arī par dzīvi
Arī viņai zem dzīvokļa logiem ir puķu dārzs. Es dažreiz eju garām, ieskatos tajā, paskatos, kā viss aug un kas jauns parādījies. Dobe, kā jau speciālistam šajā jomā. Šogad viņa to pavisam ir pametusi novārtā, nezāles neizrauj, viss aug pats no sevis. Sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Kad satiku viņu, pajautāju, kāpēc viņa neko nedara.
Viņa mani pārsteidza ar atbildi: “Es pārdodu dzīvokli, tāpēc neko arī nedaru.” Man uzreiz radās jautājumi – Kā? Kas? Kāpēc?
Īsumā viņa saraustīti pastāstīja savu stāstu
Pirms gada viņa iekrita telefonkrāpnieku nagos. Uz kā tieši viņi viņu pievīla, viņa nestāstīja. Es arī īsti nejautāju, sapratu labāk nevajag. Tikai atkārtoja: “Nu tu taču zini, kā tas mēdz būt???” Viņi sāka no viņas pieprasīt, biedējot un pakļaujot savai gribai. Viņa, pēc viņu norādījumiem, skrēja pa visu pilsētu, izņēma naudu bankomātos un daļām to pārskaitīja viņiem. Tajā pašā laikā (pēc viņas vārdiem) domājusi – bet taču viņi mani apmāna. Kaut ko sāka saprast, bet neko ar sevi nespēja izdarīt.
Pat savai pieaugušajai meitai viņa neko neteica. Meita ievēroja, ka māte gandrīz nerunā, un konkrēti sāka jautāt, kas noticis. Tad Anitai nācās visu atzīt. Meita ātri saprata situāciju, izmeta mātes veco SIM karti un teica vairs neatbildēt uz svešiem numuriem. Kā Anita teica – viņa sajutusi atvieglojumu.
Lasi vēl: Samazini veļas mazgāšanas izmaksas par 62% vien nospiežot vienu pogu
Bet tajā laikā viņa jau bija iestigusi parādos, un vajadzēja tos atdot
Manai paziņai Anitai ir 70+, viņa vēl joprojām strādā. Sanāk tā, ka tagad viņa strādā tikai, lai segtu parādus. Un saka, ka viņām nesanāk tos nokārtot – katru mēnesi ar meitu kopā atdod lielāko daļu. Bet no kā dzīvot? Tāpēc viņa ar meitu pieņēmušas lēmumu pārdot savu labu divistabu dzīvokli jaunā mājā un nopirkt citu dzīvokli, vienas istabas, bet mazāku un otrreizējā tirgū. Ar starpību segt parādus.
Lūk, tāds stāsts. Skumjš. Bet labi, ka viņu laikus apturēja un viņa vismaz nezaudēja mājokli. Tikai pasliktināja sev un meitai dzīves apstākļus. Nu, bet puķu dārzs viņai tagad vairs nav vajadzīgs…
Un rodas mūžīgie jautājumi – Cik tad var iet šo censoņu pavadā, kā var vienkārši tāpat atdot lielas summas cilvēkiem, kurus pat acīs neesi redzējis, kas notiek ar cilvēkiem?
Šādi stāsti diemžēl kļūst arvien biežāki. Tādi cilvēki izmanto cilvēku uzticību un vientulību, lai pakļautu tos savai gribai. Viņi spēlējas ar cilvēka apjukumu un nereti dara to ļoti profesionāli – tā, ka pat pieaugušam un pieredzējušam cilvēkam nav viegli pretoties.
Lasi vēl: Pensionārs kļūdaini paliek bez pensijas, taču vēlāk saņem vairāk nekā 55 000 eiro kompensāciju
Vecāka gadagājuma cilvēki bieži kļūst par galveno mērķauditoriju, jo viņi ir audzināti citos laikos, kad cilvēku vārds un balss šķita uzticami. Daudziem nav iemaņu atpazīt mūsdienu metodes – viltus zvanu centrus, spiedienu un neatlaidīgu manipulāciju.
Sāpīgākais šajā visā ir tas, ka šie cilvēki, lai arī cietuši no krāpniekiem, turpina vainot paši sevi – ka nepaspēja attapties, ka noticēja. Bet patiesībā vaina nav viņos – vaina ir tajos, kuri apzināti un bez sirdsapziņas izmanto cilvēku trauslumu.
Anitas gadījums, lai arī smags, ir arī brīdinājums mums visiem – būt modriem, atklāti runāt ar saviem vecākiem un vecvecākiem, lai viņi nekautrētos pastāstīt par aizdomīgiem zvaniem vai dīvainiem lūgumiem. Dažreiz pat viena saruna var glābt no lielām nepatikšanām.
Un, protams, šāda pieredze atstāj sekas. Zaudēt mājokļa daļu, pasliktināt dzīves apstākļus – tas ir traki, it īpaši cilvēkam cienījamā vecumā. Tomēr labā ziņa ir tā, ka viņai līdzās bija meita, kura neļāva zaudēt visu. Tā ir vēl viena mācība – ka grūtā brīdī svarīgākais ir nebūt vienam.
Šis stāsts liek aizdomāties par to, cik uzmanīgiem jābūt un cik ļoti ir jāsargā savi tuvinieki. Jo krāpnieki nemazinās – viņi vienkārši maina metodes. Sargiet sevi!
