Valentīna stāvēja aiz letes nelielā veikaliņā, kur tika pārdotas lētas preces . Citādi šo sortimentu pat nevarētu raksturot
Kaut kādas nespodri naktskrekli, bezgaumīgi halāti, kas neizraisīja nekādas simpātijas. Taču cilvēki ar pieticīgu ienākumu līmeni tomēr pirka šīs lietas gan savām vecajām mammām, gan sev – darbam dārzā. Es pazinu šī veikala pārdevēju – spilgti rudmatainu sievieti ar caururbjoši zilām acīm.
Viņa bija slaida, gara auguma, ar greznu, gan šodien vairs nemodernu manikīru – gariem nagiem, uz kuriem bija izzīmēti sarežģīti raksti un mirdzumi. Tas viss mani sajūsmināja un piesaistīja. Jo īpaši pēc stāsta, kuru es tev tūlīt izstāstīšu.
Mēs iepazināmies, kad es vedu savus mazbērnus uz atrakcijām. Šī skaistā sieviete pārdeva bērniem biļetes un uzdāvināja viņiem balonus – sarkanu un zilu. Mani mazie bija sajūsmā. Viņi iztrakojās pa visiem karuseļiem un pēc tam, priecīgi, sēdēja uz soliņa un ēda saldējumu. Valentīna, gaidot vīru, piesēdās pie mums uz soliņa – viņas maiņa bija beigusies, un mēs sākām sarunu.
Viņa ieraudzīja manī ieinteresētu klausītāju, un bija redzams, ka viņai ļoti gribas parunāties un dalīties savās domās. Tā es uzzināju, ka viņa nesen izšķīrusies ar vīru, un abi dēli dzīvo pie viņas. Valentīna sākumā pat nepamanīja vīra uzvedības maiņu. Vēlāk domāja – parādījusies mīļākā. Beigās viņš pats atklāja, ka pievienojies grupai, kas tic laimīgai pacelšanai un aicina viņu atdot dzīvokli, atvest sievu un dēlus, un tad būšot viņiem laime.
Zēni mīlēja tēvu, bija apjukuši un sāka kopā ar viņu apmeklēt sapulces. Vēlāk viņi tur sāka arī palikt. Valentīnas vīrs Valdis iesniedza šķiršanās pieteikumu, paņēma bērnus un izrakstīja viņu visus no dzīvokļa. Valentīnai vairs nebija ne jumta virs galvas, ne drošības par rītdienu. Tajā brīdī Valentīna nespēja tikt galā ar realitāti uz ilgu laiku.
Kad viņa bija attapusies gan fiziski, gan garīgi, sāka meklēt darbu un dzīvesvietu. Dzīvokli nācās atstāt. Uz laiku apmetās pie draudzenes. Kādā braucienā autobusā viņa nostājās pie vadītāja kabīnes un sāka apzināties savu likteni. Darba kārtīga nebija – visur piedāvāja strādāt bez līguma, bet viņa prata tikai tirgot. Arī šoreiz viņa bija ceļā uz darba interviju tirgū – pārdot apavus teltī.
Aizmirstoties, viņa palaida garām savu pieturu. Pamodās tikai tad, kad sajuta, kā kāds saudzīgi pieskaras viņas rokai un jautā klusinātā balsī: “Vai jums viss labi?” Viņi izkāpa gala pieturā un apsēdās uz soliņa. Autobusa vadītājs izvilka kastīti ar desiņām un gurķiem, pagatavoja sviestmaizi un pasniedza to Valentīnai.
Viņa ēda tik ātri it kā viņā būtu sakrājies viss pasaules izsalkums. Salvis vēroja ēdošo Valentīnu un tajā brīdī iemīlējās – rudā, staltā, zilacainā skaistulē, kurai bija 39 gadi. Salvis tajā laikā viens pats audzināja mazo meitiņu Katrīnu, kuru bija atstājusi sieva. Un pašam Salvim bija tikai 23 gadi – pavisam jauns tēvs. Tā, pie 20. autobusa gala pieturas pie meža, sastapās divi vientuļi cilvēki.
Turpmākie gadi pat nav interesanti aprakstāmi – kam gan patīk lasīt par 100% laimi bez drāmas un liriskām atkāpēm? Mīlestību un laimi ir grūti aprakstīt, bet sliktajam ir daudz krāšņu izteicienu! Kā rakstīja viens rakstnieks – laime visās ģimenēs ir vienāda.
Mēs runājāmies, un es nespēju vien apbrīnot Valentīnas skaistumu un īpašo siltumu, kas no viņas staroja. Pie horizonta parādījās zems jauns vīrietis. Es neviļus vīlos – viņš bija diezgan neievērojams un nepievilcīgs. Bet līdzko viņš sāka runāt, visas manas šaubas izzuda. Mīlestība bija lasāma viņa acīs un sejā.
Viņi aizgāja, apskāvušies – gara un stalta Valentīna un Salvis, kurš soļoja viņai līdzās savā smieklīgajā gaitā. Es aizdomājos: kuram vairāk paveicies? Salvja divgadīgajai meitai bija mīloša mamma, bet Valentīnai – vīrs, kurš gan bija 16 gadus jaunāks. Viņi salaulājās. Valentīna bija pārsteigta par Salvja godīgumu. Viņa rūpējās par kārtību mājā, strādāja dārzā, un māja bija pilna ar labklājību.
Salvis pelnīja labi, Valentīna piepelnījās nelielās tirdzniecības vietās un biļešu kasēs – bez oficiāla līguma. Viņai nemaz nevajadzēja strādāt smagi – viņas jaunais, spēcīgais vīrs par viņu rūpējās un mīlēja gan kā bērns, gan kā kaislīgs vīrietis. Viņu ģimenē valdīja gan miers, gan vētra reizē: Salvis nevarēja dzīvot bez Valentīnas. Bet viņa iemīlēja viņu tieši par šo mīlestību. Jo skaistums ir skatītāja acīs, un viņas Salvis bija pats skaistākais un mīļākais cilvēks.
Nepamanāmi pienāca pensijas vecums – 58 gadi sievietei ir lūzuma punkts. Bet Valentīnai pensiju nepiešķīra – nebija 20 gadu darba stāža. Salvis apskāva savu rudmati un teica pārliecinoši: “Nesatraucies. Es taču esmu tev! Ar naudu viss būs kārtībā.” Tikmēr pieaugusī Katrīna apprecējās un pārcēlās dzīvot pie vīra. Valentīna jau auklēja viņas dvīnīšus, uzskatot tos par saviem mazbērniem.
Viņas dēli bija izauguši, dzīvoja tālu, bet sazvanījās un uzturēja kontaktu. No viņiem viņa uzzināja par bijušā vīra aiziešanu. Tāds ideāls attēls sanāk – mīlestība, vecuma starpība, laime. Agrs zvans izrāva mani no nemierīga miega, un es pat biju priecīga pamosties, kaut arī pēkšņi. “Salvis mani atstāja!” – teica Valentīna.
Es piecēlos kājās un teicu: “Sēdi mājās, tūlīt būšu!” Zinot viņas noslieci uz grādīgajiem, ātri saģērbos, izsaucu taksometru un pēc 15 minūtēm biju klāt skaistajā mājā ar koptu pagalmu un dārzu. Mana redzošā acs uzreiz pamanīja jaunuzcelto pirti ar oriģinālu dizainu. Galvā pazibēja doma: “Māja, pirts – viss būvēts 20 gadu laikā! Valentīnai jāiesniedz prasība par īpašuma dalīšanu!”
Šādos brīžos vajag vēsu galvu un saprātu
No Valentīnas dzirdēju, ka Salvis iemīlējies kolēģē ar trim maziem bērniem un grib precēties. No rīta, izejot uz darbu, viņš pateicis: “Lai šovakar māja būtu tukša.” Man nebija vārdu. Es domāju – noteikti kāds burvestību darījis. Tā pēkšņi mīlestība nevar beigties. Manuprāt, nav pieļaujams pamest novecojošu sievieti bez līdzekļiem un pajumtes – sievieti, kurai solīji mūžīgu atbalstu. Ieslēdzu visu savu iztēli, lai atrastu pareizos vārdus Valentīnai.
Tagad galvenais – atrast darbu, īrēt dzīvokli, 59 gadu vecumā aizmirst par problēmām un turpināt dzīvot. Sazināties ar dēliem, nebaidīties lūgt palīdzību un iesniegt prasību. Divdesmit gadu laulība tomēr nozīmē ko vairāk.
Lasi vēl: Veidojot grimu pēc 50 gadu vecuma, no šīm metodēm vislabāk izvairīties
Un te es stāvu Valentīnas priekšā – skaistas, cienījama vecuma sievietes, kura tirgo lētas drēbes tirgū – un bez vārdiem jūtu: dzīve turpinās. Viņa ar koptām, greznām rokām, ar greznu, bet nemodernu manikīru, rāda preces, izlīdzina krociņas uz kleitām un veļas, un maigi saka: “Šīs nav dārgas lietas, bet kvalitatīvas – tajās jutīsieties kā apmīļota sava vīrieša rokās.” Viņas pārdošanas prasmes neatņemt! Tik liels talants!
Tad veikalā ienāca stalts, tumšmatis vīrietis ar brūnām acīm, rokās nesa iepirkumu maisu ar jaunām precēm un skatījās uz Valentīnu ar maigumu. Viņa uzsmaidīja –un mirdzēja, zilās acis runāja pašas par sevi: viņai izdevās izkļūt no stāsta ar nelaimīgām beigām. Jo viss sliktais reiz beidzas. Bet dzīve – ne, ja vien tu par to cīnies un ilgojies pēc laimes. Galvenais – nepalikt rūgtumā, bet piedot un palaist.
Mēs parunājāmies par šo un to – vīrietis un mājas viņai ir. Bet Salvis nu baro savas jaunās sievas trīs bērnus un vēl vienu pašu kopīgo. Valentīna viņam atstāja māju, pirti un aizgāja. Galu galā – 20 laimīgi gadi ar Salvi viņai bija, un to jāatzīst. Un arī pēc 60 dzīve sievietei var atplaukt jaunās krāsās. Jo vecuma jaunība nav beigas. Dzīve turpinās.
