— Sarmīte, nu ko tu? Jums tur, Dānijā, laikam ikri maizes vietā uz galda, bet mēs esam vienkārši ļaudis, mums tā ir īsta delikatese — paziņoja radi
Ar būkšķi noliekot uz mana tīrā, ar galdautu klātā galda smagu maisu. Maiss dobji nošķindēja. Pa virtuvi tūlīt pat izplatījās pārgatavojušos augļu un mitras zemes saldenais, nedaudz dusošais aromāts.
— Kas tas ir, Gunta? — es pabīdīju tālāk no plūstošās peļķītes šķīvi ar uzkodām.
— Cienasts. — Gunta ar plašu žestu atvēra polietilēna maisu. — Bumbieri, pašu audzēti. No zara — taisni mutē. Nu, tur sāni nedaudz sasisti, kamēr vedu — sakratījās, bet tu nogriezīsi. Kompotiņam pārlasīsi, mīļa lieta. Ekoloģisks un dabīgs produkts.
Es skatījos uz brūnajiem, nošķīdušajiem bumbieriem, kurus man vajadzēja “pārlasīt” atpūtas vietā. Tad pārvietoju skatienu uz mazo, norasojušo sarkano ikru burciņu galda vidū. Un sajutu, kā iekšā sāk celties tās pašas aukstā vētra, kuras es gadiem mācījos apdzēst.
Viena svētdienas cena
Nesen pārcēlāmies atpakaļ uz Latviju no vairāku gadus dzīves Dānijā, jo pienāca pensijas vecums. Šīs pusdienas es gatavoju divas nedēļas. Ne svētki — vienkārši svētdiena. Vīrs, Andris, sen lūdza: “Sarmīt, pasēdēsim cilvēcīgi, paaicināsim radus, sen neesam redzējušies.” Es piekritu. Ja būtu zinājusi, ar ko tas beigsies — sagaidītu Jauno gadu labāk divatā. Galdam gatavojos pamatīgi. Pensija man nav slikta, Dānijas, bet nav arī deputāta līmenī. Lai atļautos delikateses, es protu rēķināt.
Šo burciņu ikru, īstu, nevis to želatīna imitāciju, ko pārdod akcijā “mājas veikalā”, — es nopirku vēl pirms mēneša. Glabāju ledusskapī kā zelta rezervi. Tā maksāja tikpat, cik mans gājiens pēc produktiem nedēļai.
— Sēdieties, tūlīt pasniegšu silto, — es teicu, cenšoties neskatīties uz bumbieru putru.
Apetīte rodas nekaunības laikā
Gunta pirmā apsēdās uz krēsla. Viņa ir no tām sievietēm, kuras aizpilda visu telpu: ar balsi, elkoņiem, smagu smaržu aromātu. Mans Andris, kā parasti, rosījās blakus, padodot viņai salveti.
— Ak, Andri, tu tik tievē.— Gunta ieknieba viņam elkonī. — Bet Sarmīte gan zeļ. Redz, kādu galdu uzklājusi. Zivtiņa, gaļiņa… Dzīvo taču ļaudis.
Viņa paķēra karoti un, pat nepaskatījusies uz kartupeļiem ar zaļumiem, sniedzās taisnā ceļā pēc ikriem. Man aizrāvās elpa. Tas nebija vienkārši ēdiens. Tas bija simbols tam, ka mēs vēl varam sev atļauties skaistu dzīvi. Kaut reizēm.
— Gunta, tu varbūt vispirms zupiņu, — nedroši ierosināja Andris.
— Nu kāda zupa, kad te tāds skaistums iet secen. — atmeta ar roku.
Viņa pasmēla ikrus ar ēdamkaroti — dāsni, ar kaudzi, kā putru, un uzlika sev uz batona šķēles. Mazā burciņa kļuva tukšāka tieši par trešdaļu.
Es klusēju. Viesis ir viesis. Tamdēļ jau liku uz galda.
Bet Gunta tikai iesila. Sakošļājusi sviestmaizi un labsajūtā piemiegusi acis, viņa pēkšņi paziņoja:
— Klau, Sarmīt. Neticams garšīgums. Aiztin-ka tu man atlikumu līdzi?
Nedzirdētas dāsnuma atrakcijas
Virtuvē iestājās klusums. Varēja dzirdēt tikai to, kā virs ledusskapja tikšķ pulkstenis un kā Andris nervozi tīra brilles ar krekla galu.
— Kāpēc — līdzi? — es pārjautāju, cerot, ka pārklausījos.
— Nu, tiešā nozīmē. — Gunta pabīdīja burciņu sev tuvāk, it kā privatizētu zemes gabalu.
— Mazdēlam, Mārtiņam, ļoti noderīgi. Teica — uzturs jādažādo. Bet jums mazu bērnu nav, kam jums tik daudz taukuma? Mūsu vecumā tas jau ir kaitīgi. Bet es viņam no rīta uz maizītes uzsmērēšu — vecmāmiņa cienastu nodeva.
Viņa to teica tik vienkārši, tik parasti, it kā lūgtu sāli iedot.
— Gunta, — mana balss kļuva cieta kā flīzes vannas istabā. — Šī ir pēdējā burciņa. Es to saudzēju. Mēs tagad pasēdēsim, paēdīsim, padzersim tēju. Tas ir domāts galdam, nevis iznešanai.
Viņa lēnām nolika karoti.
— Tev ko, žēl? — viņa novilka. — Pašas radiniekam? Mēs jums — no visas sirds, no dārza, pēdējo vedam, muguras liecam. Re, pus spaini bumbieru atstiepu, bet jūs…
Viņa pamāja uz maisu ar puvušajiem augļiem, kas jau bija sācis atstāt lipīgu pēdu uz mana galdauta.
— Gunta, tie taču ir kritušie augļi, — es neizturēju. — Tu man atvedi to, ko bija žēl izmest.
— Ak, re, kā tu ierunājies. — plātīja rokas. — Mēs pie viņiem ar labu, ar dabas produktu, bez nekādas ķīmijas, bet viņi degunu rauc. Esat tai Dānijā dzīvojot lepni palikuši, pavisam kaunu pazaudējuši. Ikru burciņu pažēloja. Andri, tu paskaties uz viņu.
Vīrs sarāvās. Viņš nevarēja ciest skaļas skaidrošanās.
— Sarmīt, — viņš murmināja, skatīdamies grīdā. — Nu varbūt… nu tiešām, lai paņem? Bērnam taču. Nopirksim mēs vēl.
Es paskatījos uz vīru. Uz radinieces apmierināto smīnu, kura jau saprata, ka uzvar. Uz bumbieru maisu, ap kuru jau bija sācis lidināties pirmais augļu mušiņu mākonis.
Un tad man bija jāpieliek punkts šim teātrim
Galvā it kā pārslēdzās slēdzis. Tas pats, kuru es ieslēdzu darbā, kad piegādātāji mēģināja man iesmērēt brāķi kā augstākās šķiras preci. Es piecēlos, piegāju pie kumodes un izņēmu telefonu.
— Nopirksim jaunu saki? — es klusi noteicu, atbloķējot ekrānu. — Labi. Tad darīsim taisnīgi.
— Ko tu te sadomāji? — Gunta kļuva piesardzīga, bet burciņu no rokām neizlaida.
Es klusējot izgāzu bumbieru maisa saturu tieši galda vidū, blakus kristāla glāzēm. Andris ieelsās. Augļu puvušie sāni mitri iespīdējās zem lustras.
— Tagad saskaitīsim, — es teicu, atverot kalkulatoru. — Ja jau mēs esam pārgājuši uz naturālo apmaiņu.
“Viņa domāja, ka ir atradusi sponsoru, bet es viņai izrakstīju rēķinu” stāsta Andris
Matemātika nesaskaņu vietā
— Tā, Gunta. Skatāmies. Sezonas bumbieri, šķirne… nu, nosauksim to par “dārza amatieru”. Sezonas laikā tirgū tādi maksā kādus sešdesmit eiro centus. Bet tas ir tad, ja tie ir skaisti, dzelteni, visi kā viens.
Es iebakstīju ar pirkstu pašā lielākā bumbiera mīkstajā sānā. No tā iztecēja brūngana sula, nosmērējot galdauta baltumu.
— Tavējie ir kategorija “ievārījumam”. Vai uzreiz kompostā. Nu, lai iet pa radnieciski, es jau neesmu skopa. Skaitām pa piecdesmit centiem par kilogramu. Te tev ir kādi trīs kilogrami augstākais. Kopā — pusotrs eiro. Dāsna dāvana, neko neteiksi.
Istabā iestājās biezs klusums. Pat kaimiņš stāvu augstāk pārstāja bīdīt mēbeles. Gunta mirkšķināja, bieži-bieži, skatoties te uz mani, te uz mana viedtālruņa ekrānu, kur spīdēja smieklīgs skaitlis.
— Bet tagad paskaties šeit, — es paņēmu no galda ikru burciņu, kuru viņa tomēr bija izlaidusi no rokām. — Simtu četrdesmit grami. Divdesmit pieci eiro. Čeku parādīt? Man bankas lietotnē saglabājies, varu izdrukāt.
Es ātri ievadīju skaitļus, kamēr viņa kampu gaisu.
— Dalām divdesmit pieci ar pusotru. Skaitām… piecpadsmit veseli un trīs desmitdaļas.
“Tavi puvekļi pret maniem ikriem?” Kā es pārrēķināju nekaunību kalkulatorā
Es pacēlu acis uz viņu. Viņa sēdēja ar atvērtu muti, un neapēstais baltmaizes gabaliņš ar ikriem bija sastindzis viņas rokā, tā arī nesasniedzis mērķi.
— Gunta, lai mūsu “apmaiņa” būtu godīga, tev man jāatved vēl piecpadsmit šādi maisi. Tūlīt pat. Tad arī ņem burciņu ar mierīgu sirdi. Bet pagaidām — atvaino. Tirgus paliek tirgus.
— Tu… tu ko? — viņas balss pārgāja aizsmakušā. — Tu naudā radus mēri? Sirdsapziņas tev nav, Sarmīt. Mēs pie jums no visas sirds, audzējām, laistījām… Bet tu man — ar kalkulatoru priekšā?
Viņa pielēca kājās tik strauji, ka krēsls ar pretīgu krakšķi atvirzījās atpakaļ, skrāpējot linoleju…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
