— Dvēseli, Gunta, nemēra ar polietilēna maisu ar puvumiem, — es mierīgi atbildēju, iekšā izplatījās ledaina pārliecība.
— Dvēsele ir tad, kad tu pajautā, vai mums ir kas lieks. Vai vismaz paldies pasaki, nevis pieprasi atdot pēdējo, jo tev “vairāk vajag”.
Andris mēģināja celties, nomurmināt kaut ko samierinošu, bet es uz viņu tā paskatījos, ka viņš bez skaņas apsēdās atpakaļ. Šī nebija viņa cīņa.
— Nu tad dzīvo ar saviem ikriem. Ārzemju biezie. Paša mazdēlam pažēloja… Mana kāja te vairs nebūs.
Viņa paķēra savu somu, demonstratīvi novēršoties no galda. Bumbieru maiss tā arī palika guļam kā brūna kaudze baltā galdauta vidū, kā piemineklis neizdevušai viltībai.
— Bumbierus savus paņem, — es viņai noteicu nopakaļ. — Man komposta kaudzi virtuvē nevajag.
Viņi aizbrauca ātri. Jauno gadu sagaidījām jau divatā. Kļuva plaši un kaut kā brīnumaini viegli, neskatoties uz pārgatavojušos augļu saldeno smaku.
Pēcgarša un radniecisko jūtu cena
Mēs sēdējām klusējot kādas trīs minūtes. Andris skatījās savā šķīvī, vienaldzīgi dzenājot ar dakšiņu atdzisušu kartupeli.
— Bargi tu ar viņu, Sarmīt, — viņš izpūta.
Es gaidīju pārmetumus, ierasto “vajag būt gudrākai” vai “slikts miers ir labāks par labu konfliktu”. Bet viņa balsī nebija nosodījuma. Drīzāk pārsteigums. It kā viņš būtu nodzīvojis ar mani trīsdesmit gadus un tikai tagad uzzinājis, ka es protu ne tikai māt ar galvu.
— Bet kā vajadzēja, Andri? — es paņēmu to pašu burciņu, cieši uzskrūvēju vāciņu. Tā vēl bija pus pilna. — Atdot? Pēc tam viņa servīzi palūgtu? Vai televizoru no guļamistabas, jo mums ir divi, bet viņiem viens vecs? Kur ir robeža, Andri?
Es piecēlos, sagrābu bumbierus atpakaļ lipīgajā maisā. Galdautu nāksies mērcēt — palicis tumšs traips. Bet tie ir sīkumi. Traipus no auduma izmazgāt ir vieglāk nekā netīrumus attiecībās.
— Zini, — es teicu, sienot ciešu mezglu uz maisa. — Es šos bumbierus tagad iznesīšu pie atkritumu tvertnēm. Varbūt kāds arī salasīs. Bet mēs ar tevi dzersim tēju. Ar sviestmaizēm.
Andris pacēla uz mani acis aiz biezajiem briļļu stikliem. Un pēkšņi, pavisam negaidīti, piemiedza ar aci.
— Nu tad darām tā. Tikai sviestu vairāk uzsmērē, kā man patīk.
Es dzēru tēju no mīļākās krūzes un domāju: kāpēc mums ir tik ļoti kauns aizstāvēt savējo? Savu darbu, savu naudu, savus mazos priekus. Vai mēs velti tik daudzus gadus strādājām ārzemēs, lai pārējie uzskatītu, ka mums tā naiuda no gaisa nokritusi? Kāpēc tiek uzskatīts, ka, ja radinieks ir nekaunīgs — tas ir “vienkārši tāds raksturs, vajag saprast”, bet, ja tu viņam atsaki, tad tu uzreiz esi “cietsirdis”?
Es apēdu savu sviestmaizi ar ikriem. Bija garšīgi. Un sirdsapziņa mani, iedomājieties, nemaz nemocīja. Jūs spētu tā — ar kalkulatoru pret nekaunīgiem radiem? Vai arī atdotu klusējot, lai nebojātu attiecības?
Tevi noteikti interesēs
- Janvāra pēdējās dienas laikapstākļi pateiks priekšā, kad sniegs nokusīs: tā to noteica mūsu senči
- Rīgas pārtikas tehnoloģe atklāja, kuriem veikalā nopērkamajiem pusfabrikātiem labāk iet ar līkumu, pat ja cena šķiet pievilcīga
- “Strādāju pilnu slodzi, bet brīvdienās vēl mazbērnus atved” sūrojas Vēsma
- “Nekad nebiju saskāries ar tādu nekaunību” – pēc paziņu lūguma izmitināja meiteni Rīgas centrā, bet vēlāk nācās palūgt aiziet
- Ziemas zīmes neliekas daudzsološas: ko tautas ticējumi saka par gaidāmo pavasari un vasaru
- Sinoptiķi apbēdina ar pavasara prognozi: “Diemžēl ziema ir iespītējusies un tik drīz prom neies”








